Starp diviem laikmetiem

Kad gājām uz parka stūri pie Piektās avēnijas un 59. ielas, es domāju par savu dzīvi, kāda tā bija izvei­dojusies, kopš cs pirms diviem gadiem kā nepazīs­tams mākslinieks ar paraugu mapi padusē biju iera­dies Ņujorkā no Bufalo. Šad un tad es pusdienoju ar mākslinieku Leniju Hindesmitu, ar kuru kopā biju strādājis savā pirmajā darba vietā Ņujorkā. Pēc pus­dienām mēs parasti gājām uz kino, spēlējām ķegļus vai darījām ko tamlīdzīgu. Ar Metu Pleksu, jaunu grāmatvedi manā tagadējā aģentūrā, cs diezgan bieži spēlēju tenisu, vasara — publiskajos laukumos, ziemā — manēžā; viņš mani ieveda arī kādā bridža pulciņā, kas sanāca kopā katru nedēļu pirmdienas vakarā, un iespējams, ka mēs abi varētu kļūt draugi. Pērla Mosketi bija grāmatveža palīdze un strādāja parfīmu nozarē manā pirmajā darba vietā; kopš tā laika es ar viņu šad un tad satikos, vienu laiku pat katru nedēļas nogali, kaut gan tagad neesmu viņu redzējis jau ilgāku laiku. Es domāju par Greisu Enu Vunderlihu, kas agrāk bija dzīvojusi Sietlā. Es viņu gandrīz nejauši pievācu Longšāmpa bārā 40. ielas un Medisona avēnijas stūrī, ieraudzījis, ka viņai sāk birt asaras aiz pārmērīgas vientulības. Viņai šķita, ka citiem visapkārt ir draugi, tikai viņai vienai jā­nīkst pie galdiņa un tāpēc neatliek nekas cits kā tikai dzert un dzert, kaut gan viņai tas ne patika, ne arī bija kāds mierinājums. Katru reizi, kad mēs pēc tam satikāmies, mēs abi dzērām pārāk daudz — acīm­redzot pēc pirmās reizes parauga, parasti kādā bārā Vilidžā. Reizēm es tur piekāpju arī viens pats, jo ta­gad pazīstu bārmeni 1111 dažus pastāvīgos apmeklētā­jus, un tas man atsauc atmiņā Soselito Kalifornijā, kur bija brīnišķīgs bārs ar nosaukumu «Bārs bez nosaukuma». Visvairāk man bija jādomā par Ketrinu Mankuso, meiteni, ar kuru satikos aizvien biežāk un biežāk; man sāk rasties aizdomas, ka laikam lūgšu viņu precēties ar mani.

Sākumā mana dzīve Ņujorkā bija milzīgi vientuļa, toreiz es to labprāt būtu pametis. Bet tagad, kad vēl aizvien divus, trīs un pat vairāk vakarus nedēļā pava­dīju viens — lasot, skatoties kādu filmu, kuru es gri­bēju redzēt, bet Keitija ne, sēžot mājās pie televizora vai arī laiku pa laikam klaiņojot pa pilsētu, — dzīve vairs nešķita tik vientuļa. Tagad man bija draugi, bija Ketrina, un reizēm man patika pabūt vienam.

Es domāju par savu darbu. Aģentūrā ar to bija apmierināti, visi mani labi ieredzēja, man bija diez­gan pieklājīga alga. Darbs jau nebija tieši tāds, par

katlu biju sapņojis, iedams mākslās skolā Bufalo; es ne­zinu, kas man toreiz īsti bija prātā, ja vispār kas bija.

Tātad visumā mana dzīve it kā bija kārtībā. Izņe­mot to, ka, tāpat kā maniem paziņām, man no tās pre­tim rēgojās milzīgs tukšums, un es nezināju, kā to piepildīt. Man pat nebija nojautas, kam īsti tur vaja­dzētu būt. Es teicu Rūbam:

—       Pamest darbu, atteikties no draugiem. Pazust. Kā lai es zinu, ka jūs neesat balto vergu tirgotājs?

—   Paskatieties spoguli.

Izgājuši no parka, mēs atkal apstājāmies uz stūra.

—        Labi, Rūb. Šodien ir piektdiena. Vai varat ļaut man padomāt? Vismaz nedēļas nogali? Neesmu pār­liecināts, ka priekšlikums mani interesē, bet es jums paziņošu. Nezinu, ko citu vēl es jums pašlaik varētu pateikt.

—        Kā būs ar piekrišanu? Es tagad gribētu piezva­nīt, īstenībā no vistuvākās telefona būdiņas — Plazā, — viņš pamāja ar galvu uz veco viesnīcu tieši pre­tim, pāri 59. ielai, — un šopēcpusdien, kamēr neesat mājās, aizsūtīt cilvēku, lai izkrata jūsu dzīvokli.

Jutu, ka sejā vēlreiz sakāpj sārtums.

—   Visu, kas dzīvokli?

Viņš pamāja ar galvu.

—       Ja tur ir vēstules, viņš tās izlasīs. Ja kaut kas paslēpts, viņš to atradīs.

—       Labi. Jods lai parauj, meklējiet. Drošs kā banka, ka viņš neatradīs neko interesantu.

—        To es zinu. — Rūbs mani izsmēja. — Jo viņš tur pat acu neienietīs. Nav tāda cilvēka, kuram es grasītos zvanīt. Neviens nekratīs jūsu kramīgo dzī­vokli. Un neviens tur arī nav bijis.

—   Kāda velna pēc tad visa šitā pļapašana?

—       Vai tad jūs neapjēdzat? — Viņš bridi staveja un vēroja mani, tad pavīpsnāja. — Jūs pats tam vel neticat, tomēr tas nozīmē, ka esat jau izlēmis.

2

Sestdienas rītā mēs ar Keitiju uz visu dienu aiz­braucām uz Konektikutu. Vēl aizvien pieturējās skaidrs, saulains laiks; es nevarēju atcerēties tik ieilgušu rudeni. Mēs negribējām skaisto laiku izniekot, tāpēc braucām ar Keitijas veco mašīnu. Tas bija arhaisks modelis ar kāpšļiem, nolaižamu jumtu un uz priekšu izvirzītu radiatoru. Kaut gan Ņujorkā īste­nībā mašīnu nevar atļauties, Keitijai tā pieder tikai tāpēc, ka, nelikumīgi pārbraucot pāri ietvei, to var iespiest šaurā spraugā blakus viņas veikalam. Kad mašīna ir tur, jāiekāpj un jāizkāpj pāri tās pakaļga­lam, taču tā ietaupās īre par garāžu un Keitija var automobili paturēt.