Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Protams, krustmāte nevarēja pamanīt to, ko labi redzēja Taņa viņai aiz muguras: uz Melnajiem Aizkariem parādījās sakrustoti kauli un galvaskauss, turklāt atriebīgie Aizkari bija piešķīruši galvaskausam skaidri samanāmu līdzību ar krustmātes Nineles seju.

Taņa nopūtās, saprazdama, ka neizdosies panākt, lai krustmāte Ninele atsakās no sava nodoma. Krustmāte bija biezādaina kā nīlzirgs un spītīga kā vesels ēzeļu ganāmpulks.

- 1.ai jau dara, ko grib. Es viņu brīdināju. Toties tagad viņa vairs nežēlosies par bezmiegu! - Taņa nomurmināja, ielūkodamās zem dīvāna, lai pārbaudītu, vai čemodāns ar rēgiem vēl ir savā vietā.

Čemodāns joprojām bija aizvērts, un Taņa nomierinājās. Tātad Pipa, kas visu laiku rīvējās turpat apkārt, vēl nebija piekļuvusi pie rēgiem.

Tonakt Taņa ilgi nevarēja aizmigt. Viņa gulēja uz dīvāna, lūkojās griestos, kuru vidū rēgojās milzīga, lapseņu pūznim līdzīga lustra, un domāja par Tibidohsu.

Aiz loga gaudoja vētra. Vēja brāzmas grieza pa gaisu sauso, aso sniegu un svieda to logos. Visu laiku Taņai šķita, ka pie rūts kāds klaudzinās, tāpēc, kad pie vēdlodziņa patiešām sāka klauvēt, viņa sākumā nepievērsa šim troksnim nekādu uzmanību.

Vienīgi tad, kad klaudzieni kļuva pavisam skaļi, Taņa pagriezās uz loga pusi un... tikko noturējās, lai neiekliegtos aiz sajūsmas. Tas bija kaut kas neticams! Aiz loga gaisā karājās pārsalis kupidoniņš sarkanās apakšbiksēs.

Kupidoni - jeb amori - bija burvju pasaules pastnieki. Augām dienām viņi ar pasta somu plecā traucās no burvja pie burvja, izsniegdami vēstules, bandroles un telegrammas.

Taņa atvēra vēdlodziņu. Kupidoniņš ielidoja istabā, nikni iečiepstējās un sāka purināt sniegu laukā no sava bultu maka. Pēc tam viņš papurināja savu somu, un no tās izlidoja divas sniegā nedaudz samirkušas aploksnes. Viena vēstule bija no Baba Jaguna, otra - no Vaņas Blēdova.

- Urrā! Pasts! - līksmoja Taņa, piespiedusi vēstules pie krūtīm.

Nevarēdama izlemt, kuru no abām lasīt vispirms, viņa aizvēra acis, sajauca aploksnes kā kārtis un izvēlējās virsējo. Tajā bija Vaņas Blēdova vēstījums.

“Sveika!’’ Blēdovs rakstīja. “Man klājas diezgan normāli. Pie vecākiem neatgriezos - Tu jau zini, kādi viņi man ir. Pļēguro lā, ka bail. Vajadzētu man tikai tur parādīties, un šie uzreiz ķertos pie siksnas, tas skaidrs kā diena.

Tagad dzīvoju pie vecmāmiņas, ilgojos pēc Tibidohsas... Vai atceries, cik tas bija lieliski- ārstēt ugunsputnus un vienradžus? Ar harpijām gan labāk nepities- viņas pretīgi smird, un nagi ari viņām ir pārāk asi.

Nesen skolā viens zēns - drusciņ vecāks par mani, viņam jau pilni trīspadsmit - sāka man piesieties, izrevidēja manu somu, atrada tur pudelīti - un izdzēra, bet tā bija tinktūra nāru ārstēšanai. Zivju zvīņas viņam nemaz nepiestāv- tās uzauga gan uz plaukstām, gan kakla un vaigiem, un es nezinu, kā dabūt zvīņas nost. Aizrakstīju Tararaham, bet viņš vēl nav atsūtījis atbildi. Nezinu, vai viņš vispār atbildēs, jo pitekantropi nav nekādi lielie rakstītāji. Bet Tara-rabs taču varētu palūgt kādu palīgā - kaut vai to pašu Plaktu vai Jagi, vai Zobrāvēju. Bet citādi - tas tips dabūja, ko pelnījis, jo viņš man nedeva mieru nevienu brītiņu. Tādas tās lielas! Neslinko un atraksti man!

Bs bieži Tevi atceros. Tu taču zini, ka es... (Tālāk daži vārdi bija daudzreiz pārsvītroti.) īsi sakot, atā! Un raksti!

Starp cilu, pavisam aizmirsu pastāstīt, ka nesen redzē-

ju milzīgu putnu. Tas izskatījās pēc Beigtā Grifa! Tiesa, es tā ari netiku skaidrībā, vai tas bija Grifs vai tomēr ne. Ja bija, tad man nav skaidts, kas viņam meklējams truloīdu pasaulē. Nu labi, vēlreiz atā, bet katrā ziņā esi piesardzīga.

Tavs draugs Vaņa”

Rūpīgi pret gaismu izpētījusi nosvītrotos vārdus, Taņa iesmējās un atplēsa Baba Jaguna vēstuli. Vaņa bija rakstījis uz parastas, šķībi no skolas burtnīcas izplēstas rūtiņu lapas, bet Jaguns bija izmantojis lielu bērza tāss gabalu. Tāss otrā pusē varēja izlasīt viņa vecmāmiņas Jages sastādītu recepti; Jage kādam bija parakstījusi krokodila asaras un jaunības ābolus.

Vēstule bija parastajā Baba Jaguna stilā - ne “sveiki”, ne “uz redzēšanos”, ne pieturas zīmju. Viena vienīga apziņas plūsma: ko redzu, to rakstu.

Toties atsūtīta šī vēstule bija nevis no kāda nepazīstama nostūra, bet no Tibidohsas. Babs Jaguns bija vienīgais skolēns, kuram atļāva remonta laikā palikt skolā. Sardana-palam gluži vienkārši nekas cits neatlika, jo Babam lagūnām truloīdu pasaulē nebija neviena radinieka, pie kura viņu varētu aizsūtīt. Viņam bija tikai vecmāmiņa Jage.

“Nesen izjaucu putekļsūcēju uzliku caurulei jaunu uzgali tagad paceļoties vans neskaudīs Vecmāmiņa gan teica ka ik reizes kad es laboju putekļsūcēju viņai pēc tam jāsa-audzējot man kauli tāpēc nevajagot līst mehānismā ja ir tādas rokas kā man bet kādas tad man ir rokas tādas pašas kā citiem Vai Tu kādreiz esi izjaukusi savu kontrabasu bet