Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Nē-e! Mammu, tēti, netaisiet vaļā durvis! Labāk aizba-

rikādēsimies un nelaidīsim viņu iekšā. Lai iet, no kurienes nākusi! - spiedza Pipa, ieķērusies mammai kājā.

- Nomierinies, Pipiņ. Mēs nevaram nelaist viņu iekšā. Ja to uzzinās žurnālisti, viņi sabojās tavam tētim karjeru. Vēlāk viņu paklusām nosūtīsim uz stingrā režīma internātu, kur audzina bērnus ar kriminālām nosliecēm, - meitai čuk-stēja_ krustmāte Ninele.

- Kāpēc vēlāk? Kāpēc nevar sūtīt viņu prom tūlīt? - bļāva Pipa. - Ja ielaidīsiet viņu iekšā, es aiziešu no mājām. Viņas dēļ man ir pliks pauris! Viņa bija tā, kas uzlēja man verdošu tēju! Iedodiet viņai kājslauķi, lai nakšņo gaiteni! Vai sapratāt?

Bet krustmāte Ninele un tēvocis Hermanis izlēma citādi. Nošķindēja atslēga, durvis atvērās, un Taņas priekšā nostājās Stulbovi visā savā krāšņumā. Pirmajā rindā kā neieņemams cietoksnis slējās krustmāte Ninele, izskatīdamās pēc rītasvārkos un čībās ietērpta nīlzirga; viņai rokās nikni siekalojās taksis. Tēvocis Hermanis bija nostājies maliņā, un Pipa slēpās viņam aiz muguras.

Mati, kurus Pipa zaudēja pēc mēģinājuma apliet ar līmi maģisko grāmatu, bija paguvuši mazliet ataugt un tagad -īsi un durstīgi - spurojās uz visām pusēm. Toties pinņu skaits bija vismaz četrkāršojies. Turklāt Pipai mugurā bija pidžama. “Tātad pie truloīdiem pašlaik ir nakts! Šausmas, es taču pati redzēju, ka tumšs. Kā man uzreiz nepielēca? Tagad esmu viņus izrāvusi no gultas!” Taņa atskārta.

Taču izrādījās, ka tas nemaz nav slikti.

- Vai tu zini, cik pulkstenis? Jau trīs nakti, - nīgri teica krustmāte Ninele. - Ir pārāk vēls, parunāšu ar tevi rītdien!

Tēvocis Hermanis pagaidām cieta klusu, bet viņa mazās ačeles nikni urbās lidz šim neredzētajā ādas čemodānā un vīstoklī ar Melnajiem Aizkariem. Taņa nojauta, ka tēvocis tūdaļ gribēs noskaidrot, kas tur iekšā un kur viņa dabūjusi šīs mantas.

- Tēvoci Hermani, kā klājas jūsu trusīšiem? - viņa apvaicājās, cerēdama atmaidzināt tēvoča sirdi. - Vai jau aizmiguši?

Dzirdot šķietami nevainīgo jautājumu, visi Stulbovi kļuva zili aiz niknuma. Viņiem ļoti nepatika atcerēties šo sava mūža epizodi. Toreiz tēvocis Hermanis gribēja iesist Taņai pļauku, bet trāpīja pa burvju kontrabasu. Un burvju instrumenti necieš tādu apiešanos. Tāpēc tēvocis Hermanis sāka iztēloties, ka kļuvis par trusīti Šļupstekli, iemitināja dzīvoklī vēl simt savu brāļu garaušu un pat sniedza interviju televīzijā, paziņodams, ka dievina dzīvniekus un to dēļ atsakās no politiskās karjeras...

- Ne vārda par trušiem! Mēs tos atdevām zooloģiskajam dārzam, vai skaidrs? Vismaz noderēja plēsīgo zvēru barībai! - krustmāte Ninele skarbi teica.

- Tavai zināšanai, mūsu tētuku atkal ievēlēja par deputātu! Pēc tās intervijas visi vēlētāji balsoja par viņu... Tētuks tagad ir vienreizīgi populārs! Viņam pat lūdz autogrāfus! -spiedza Pipa.

- Bet tēvocis Hermanis... Viņš no visas tiesas mīlēja trusīšus! Viņš taču pats bija trusis Šļu... - Taņa brīnījās.

Tēvocis Hermanis niknumā sāka spārdīt grīdu. Viņš bija ļoti kārns, tāpēc viņam vajadzēja augstu palēkties, lai spārdīšanās izklausītos pietiekami iespaidīga.

- NĒ! Apklusti! Nekas es nebiju! Hs esmu deputāts I Ier-manis Stulbovs! Vislabākās frakcijas priekšsēdētājs un vishumānākās komisijas vadītājs! Vai tu saprati? - viņš kliedza, siekalām šķīstot uz visām pusēm.

Viņa seja bija kļuvusi pavisam zaļa. Nobijusies, ka tēvocis varētu viņai iesist, Taņa katram gadījumam atkāpās tālāk.

- Sapratu, sapratu. Un vispār es jau eju gulēt, - viņa teica, skumīgi secinādama, ka truša veidolā tēvocis Hermanis bija daudz simpātiskāks.

Kaut gan daudz netrūka, lai tēvocis Hermanis Taņu būtu nožņaudzis, atgādinājums par viņa dzīves kāpostu un burkānu posmu panāca, ka vislabākais deputāts aizmirsa noskaidrot, kas atrodas aizdomīgajā čemodānā. Tēvocis sažņaudza deniņus plaukstās un, šūpodamies ka svārsteklis, aizsoļoja uz guļamistabu. Viņam nopakaļ, tipinādama uz īsajām kājiņām, aizsteidzās Pipa. Kopā ar Taņu palika tikai krustmāte Ninele.

- Tagad ir ziema, lodžijā auksts, tāpēc tu gulēsi lielajā istabā. Tikai neiedomājies naktī blandīties pa dzīvokli - ādu pār acīm novilkšu! Lampu nededzini! Televizoram neskaries klāt! - krustmāte bēra komandas, blenzdama kaut kur sienā virs Taņas galvas.

Aizslēgusi visas dzīvokļa durvju slēdzenes un aizlikusi durvīm priekšā ķēdīti, krustmāte Ninele sekoja tēvocim Hermanim.

“Laipni lūdzam! Esmu mājās.” Taņa nopūtās.

Ierāpusies dīvānā, viņa apņēma ceļgalus ar rokām. Prātā nāca atvadīšanās no Baba Jaguna un Vaņas Blēdova. Šķiroties viņi bija apmainījušies ar adresēm. Vai klasesbiedri vi-

ņai atrakstīs? No Tibidohsas viņa bija atlidojusi tikai pirms sešām stundām, taču jau tagad vientulība krimta kā ķirmis. Taņa juta nepieciešamību pēc kāda tuva un mīļa cilvēka, kuram viņa varētu visu izstāstīt.

Čemodānu ar rēgiem viņa pabīdīja zem dīvāna, vīstokli ar Melnajiem Aizkariem nolika uz krēsla un apgūlās, spiezdama sev klāt kontrabasu.

- Tu esi vienīgais, kas man vēl atlicis! Un es nemaz nezinu, vai mēs abi šeit varēsim lidot, - Taņa šņukstēdama teica kontrabasam.