Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Cilu radinieku truloīdu pasaulē Groteriem nebija. Tieši tāpēc, kad Taņas vecāki aizgāja bojā cīniņā ar Sēigu del Torti, Sardanapals un Medūzija atstāja gadu veco Taņu pie tēvoča Hermaņa dzīvokļa sliekšņa, ieguldījuši mazulīti kontrabasa futrālī.

Un patlaban Taņa, turēdama rokā šo pašu no pūķādas izgatavoto futrāli, atkal stāvēja pie Stulbovu durvīm, taču tagad futrālī gulēja lidojošais kontrabass, bet otrā rokā Taņa nesa vīstoklī satītus Melnos Aizkarus, kas bija pārsieti ar īpašu, burvestības iegrožojošu aukliņu, kuru nekādā ziņā ne-

drīkstēja pārraut, jo vienīgi vesela šī aukliņa spēja Aizkarus atturēt no to iemīļotajiem jociņiem.

IJz grīdas blakus Taņai stāvēja čemodāns, kurā pusbalsī šķendējās rēgi. Dāma plijās Poručikam virsū ar stāstiem par kaitēm, kuru viņai bija vairāk, nekā atrodams medicīnas enciklopēdijā. Garajās stundās, kamēr Taņa lidoja pāri okeānam, iežņaugusi starp ceļgaliem kontrabasa lakotos sānus, Dāma bija paguvusi uzskaitīt tikai tās savas slimības, kas sākās ar burtu “a”.

Taņai Dāma mazliet atgādināja tēvoci Hermani ar viņa šaušalīgo bailīgumu. Stulbovam vajadzēja tikai nejauši no-šķavāties, un viņš tūdaļ traucās pie sava daktera uz konsultāciju. Ja šķavām nāca klāt iesnas, tēvocis Hermanis nekavējoties likās gultā, sakrustoja rokas uz krūtīm un uzsāka daudzvārdīgu atvadīšanos no krustmātes Nineles un Pipas.

“Divi mēneši! Man vajadzēs te izturēt veselus divus mēnešus!” Taņa domās atkārtoja, drūmi lūkodamās uz durvīm un nevarēdama saņemties, lai nospiestu zvana pogu.

- Klusāk! Es tūlīt zvanīšu, - viņa brīdināja satrakojušos rēgus.

- Tad nu gan nobiedēji! Es jau krītu ģībonī! - iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis.

- Kā tu teici, kā sauc tavus radiniekus? Tēvocis Pulma-nis un krustmāte Flanele? Es viņiem parādīšu savas mandeles un pastāstīšu par savām aknu kolikām... Viņiem tas būs ļoti pamācoši! - jūsmīgi teica Neizārstētā Dāma.

- Protams, protams! Kas var būt vēl aizraujošāki - Poručiks zobojās. - Man no tik aizraujošiem stāstiem galva krīt nost. Oi, turiet, ķeriet! Bāc!

Neizārstētā Dāma skaļi iespiedzās.

- Jūs, armijas asprāti, tūlīt pat lieciet savu galvu atpakaļ! Atradis īsto vietu, kur svaidīties ar galvām! Fui, kāda riebeklība! Viņa tik pretīgi mirkšķina man uz ceļgaliem! -viņa dusmīgi kliedza.

Poručiks turpināja idiotiski ķiķināt.

- Es jūs brīdināju! Vai nu sēdiet klusu, vai arī... Labi, paši vainīgi. - Taņa pagrozīja zīmogu pie čemodāna roktura, un abi rēgi nekavējoties aprima.

Saņēmusi drosmi, Taņa piespieda zvana pogu.

“Nez, ko Stulbovi teiks par manu atgriešanos? Droši vien īpaši sajūsmināti viņi nebūs,” meitene prātoja.

Zvans vēl nebija beidzis džinkstēt, kad dzīvoklī ierējās taksis, kurš saucās Pusotrs Kilometrs. Šis resnais un ļaundabīgais dzīvnieks labi iederējās Stulbovu ģimenē. Takša iemīļotā nodarbība bija kost ciemiņiem papēžos. Ja suni izdzina gaitenī, tas aiz niknuma piesiekaloja tur noliktos zābakus.

Vēl pēc pusminūtes dzīvokļa dziļumos atvērās durvis un pa linoleju sāka plakšķēt smagas pēdas. Taņa noskurinājās. Krustmāte Ninele! Šos soļus Taņa pazītu starp tūkstoš citiem.

- Kāpēc tu rej, manu žurkulīt? Nāc pie māmucītes, nāc klēpītī! - krustmāte Ninele vidžināja.

Smagās pēdas beidza plakšķēt, un Taņa noskārta, ka tiek uzmanīgi vērota pa ārdurvju actiņu.

- Ak nē! - krustmāte Ninele iebļāvās nelabā balsī. - Tikai ne to! Hermani! Hermani, tur atvilkusies tava radiniece! Ne jau velti mani šonakt pa miegam visu laiku žņaudza kaut kāds skelets!

Kļuva dzirdami vēl citi soļi - paklusi, tādi, kas vairāk izklausās pēc “cok-cok-cok”. Tēvocis 1 lermanis bija trīsreiz vieglāks par savu dzīvesbiedri. Kārns, ar zaļganu seju, viņš izskatījās pēc vampīra. Šķiet, ka viņa rados bija pats grāfs Drakula - bet ne no Taņas tēva puses; tā vismaz apgalvoja Jage.

Bet atšķirībā no sava ilkņainā radinieka tēvocis Hermanis neprata burties. Viņš vispār neticēja nekādām maģiskām padarīšanām. Viņš nu gan justos pārsteigts, ja uzzinātu, ka šos pāris mēnešus Taņa nevis blandījusies pa stacijām, bet mācījusies īstā burvju skolā.

-Jā, tā ir viņa. Es taču teicu: nekur viņa nepazudīs. Kā uznāks sals, tā pārradīsies! - Taņa dzirdēja tēvoča 1 Iermaņa dzēlīgo balsi. - Pipa, Pipa, nāc šurp! Paskaties tu arī!

Nojautusi, ka pie actiņas tūlīt nostāsies ļaunā priekā līksmojošā Pipa, Taņa jau savlaicīgi izbāza mēli. Viņa labi zināja, ka Stulbovu meita necieš viņu ne acu galā. Pipa bija sagandējusi Taņas bērnību, nemitīgi darot viņai pāri, ieslēdzot viņu lodžijā, nosūdzot un uzrīkojot visādas nejaucības. Taņai nebija nekāda iemesla domāt, ka pa to laiku, kamēr viņa mācījusies Tibidohsā, Pipa būs mainījusies uz labo pusi.

- Tanka Grotere, ak nē! Viņas vien mums vēl trūkst! Es tā cerēju, ka viņai kaut kas būs lēcies! Ka viņai ķieģelis uzkritis uz galvas vai ari viņa iebāzta cietumā! - brēca Pipa.

- Nu ko tu runā, Pipiņ! Tā nedrīkst! Mums jābūt līdzjūtīgiem pret nabaga bārenīti. Viņa taču nav vainīga, ka viņas vecāki bija tik nožēlojami ļautiņi un ka viņa ir tikpat nožēlojama, - sīrupainā balsī teica krustmāte Ninele.