Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Vai tu esi paskatījusies, kā viņi strādā? Nudien jābrīnās, cik tiem milzeņiem maz saprašanas. Vienu sienu uzslien. bet divas sagāž. Tibidohsā tagad ir auksti un neomulīgi. Atlanti vairs nebalsta velves - nav jau ko balstīt, viss sabrucis viņi garlaikojas un blandās pa gaiteņiem. Vakar viens no atlantiem netīšām uzkāpa virsū profesoram Blak-tam - mūsu izcilajam zinātņu vīram, talantīgajam burvim. Diemžēl profesora plikais pauris tumsā izskatās pēc sēnes, tāpēc atlanta kļūdīšanos var saprast. Nabaga profesors dabūjis trīs slēgtus kaulu lūzumus. Protams, Jage visu sadziedēs, bet tam vajadzīgs laiks. Tālab es nolēmu, ka vismaz uz kādu laiku visiem iemītniekiem no Tibidohsas jāaizvācas, lai varētu sarīkot pamatīgu kapitālo remontu. Sadzīsim šeit visus mošķus, visus meža garus, visus milžus, ataicināsim labi daudz džinu - un lai viņi visi ķeras pie būvdarbiem. Tad jau kaut kas iznāks.

Bet kāpēc mums ābrauc prom? Mēs taču varētu ap-

mesties Lielajā tornī. Tur sienas ir stipras, un vietas pietiktu visiem, - Taņa vēl centās pieķerties pie pēdējā salmiņa.

Sardanapala ūsas iztaisnojās un sāka šaudīties kā automašīnas stikla tīrītāji.

- Nē, nē un vēlreiz nē! - viņš teica balsī, kas nepieļauj ierunas. - Šeit nepaliks neviens pats. Lielais tornis gan ir izturīgs, bet... Redzi, ir vēl viens iemesls, kāpēc jums jādodas prom, un par to tev nav ne jausmas...

Akadēmiķis vispirms tramīgi palūkojās uz sfinksu, tad pieliecās, pielika pirkstu pie lūpām un čukstēja:

- Ņem vērā: tas, ko es tagad tev pateikšu, ir noslēpums. Neviebs nedrīkst to uzzināt. Vai tu zvēri glabāt šo noslēpumu?

Taņa apsolījās neizpļāpāties. Akadēmiķis klusītēm teica viņai pie pašas auss:

- Pirms trim dienām mēs ar Medūziju un Neslavi Melkuli bijām nokāpuši pagrabā. Un tur mēs atklājām, ka pamati ir ieplaisājuši.

Taņa paraustīja plecus. Šī ziņa viņai nelikās satriecoša.

- Un kas tad ir? - viņa vaicāja. - Plaisas tagad ir visās malās. Stūra tornis sabruka - un neviens pat nenobijās. Plaisas vajag aizķepēt, un viss būs kārtībā.

Sardanapala skatiens kļuva pārmetošs.

- Tu nesaproti, par ko ir runa. Šīs plaisas ir pārāk tuvu Baisajiem vārtiem. Un kuru katru mirkli tās var padziļināties. Tad haoss izlauzīsies laukā no gūsta, senās dievības tiks brīvībā un mūsu sala aizies bojā! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs gribam, lai visi skolēni dodas prom no Tibidoh-sas. Šeit paliksim tikai mēs, pasniedzēji, un nopietni ķersi-

mies pie remontēšanas. Ceru, ka mums izdosies nostiprināt pagrabus un radīt pietiekami izturīgu maģisko aizsardzību. Bet tu paturi prātā, ka nedrīksti to nevienam stāstīt.

- Norunāts. - Taņa piekrītoši pamāja.

Sardanapala nopietnība bija meiteni pārliecinājusi. Tagad viņa saprata, kāpēc plaisas pamatos ir tik bīstamas. Ti-bidohsa taču bija ne tikai skola grūti audzināmiem jaunajiem burvjiem, bet arī ieslodzījuma vieta; Tibidohsas pagrabos mājoja senatnes gari, pagānu dievības un haoss.

Pēc tam kad Šurasiks, kuni bija paverdzinājusi Tā, Kuras Nav, ar zelta zobenu pārcirta Senvīra matu, gadu tūkstošiem senais labā un ļaunā līdzsvars tika izjaukts. Kaut arī Taņa Grotere neļāva Sērgai del Tortei atdarīt Baisos vārtus un izlaist brīvībā haosu, tomēr draudi joprojām saglabājās. Ļaunie spēki ir nemirstīgi. Tur pagrabā tie auroja un drebināja Baisos vārtus. Tagad visu laiku vajadzēja būt modriem.

- Vai drīkst, es palikšu tepat? Es varētu jums palīdzēt. Nu lūdzu! - Taņa vēl nezaudēja cerības.

Sardanapals noliedzoši papurināja galvu.

- Tā nedrīkst. Ja paliksi tu, gribēs palikt arī citi, un tu taču saproti, ar ko tas var beigties. Mēs jau tāpat uzņemamies lielu risku, aizsūtīdami atpakaļ uz truloīdu pasauli lielu baru izglītību nepabeigušu jauno burvju. Gatavais ārprāts! Neslavis Melkulis jau tagad dzīvo vienās šausmās, domādams par visu, ko jūs ievārīsiet.

Taņa nokaunējās, ka bijusi tik nesavaldīga un ielauzusies akadēmiķa kabinetā. Uzzinājusi patiesību, viņa saprata, ka Sardanapals pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu un tas nav maināms.

- Ak jā, Taņa, starp citu, tev būs viens uzdevums, - akadēmiķis turpināja. - Ceru, ka neatteiksies man izlīdzēt. Tev vajadzēs šo to paķert līdzi pie truloīdiem. Medūzija ir nobažījusies... un es arī nospriedu, ka remonta laikā daudz kas var sabojāties vai pazust. Būs labāk, ja glabāšanu uzticēsim kādam, uz kuru varam paļauties.

- Kas tad man būs jāņem līdzi? - Taņa ziņkāri vaicāja.

- Pirmām kārtām - Melnie Aizkari, - akadēmiķis pavēstīja.

Taņa ar grūtībām noturējās, lai neievaidētos aiz izmisuma. Protams, tikai Melno Aizkaru viņai vēl mūka! īt kā tepat Tibidohsā tie nebūtu viņu pietiekami spīdzinājuši.

- Tikai ne to! Ko lai es ar tiem iesāku? Naktīs tie lidināsies apkārt un glūnēs citu sapņos. Vai vēl trakāk - nobiedēs kādu līdz nāvei! - viņa iebilda.

- Tieši tāpēc tie kādam ir jāpieskata, - akadēmiķis paskaidroja.

Taņa samierinājusies pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka strīdēties ar Tibidohsas baltās maģijas nodaļas direktoru ir bezcerīgi. Jo īpaši, ja Medūzija nobažījusies, bet viņš nospriedis...