Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Pēkšņi Tapa atcerējās, ko stundā bija stāstījis Sardana-pals. Burvība nav vārdos, tie tikai palīdz burvību īstenot. Burvība nav arī gredzena dzirkstī. Burvība ir apziņā, prasmē, gribas piepūlē. Ja tā visa pietaikst, nelīdzēs ne spēcīgākais gredzens, ne arī biezākā buramvārdu rokasgrāmata no džina Abdullas bibliotēkas. Vajag no visas sirds un dvēseles ienīst šo derdzīgo, rijīgo briesmoni, vajag no visas sirds un dvēseles vēlēties palīdzēt - un tad...

- Neuzdrīksties! - pēkšņi, neizprotamā veidā iekļuvis viņas domās, ieaurojās kuprainis. - Neuzdrīksties! Tu to vēl nožēlosi!

“Ahā, tātad viss ir pareizi,” noskārta Taņa, jūtot sevī augam pārliecību.

- Karavaclžis teokslrius!- viņa teica lēni un skaidri.

Teofila Grotera gredzens vienā mirklī nokaita un izšķī-

la dzirksti. Sākumā tik sīka kā sērkociņa galviņa, dzirksts strauji pietūka un kļuva līdzīga pūķbola bumbai. Pielidojusi pie Rēgu Karaļa, dzirksts ieslīdēja tā atplestajā rīklē un tur bez skaņas uzsprāga. Rēga apveidi saritinājās un saira.

- Tu pati neapjēdz, ko izdarīji... Kādam rēgam tu neļāvi parādīties. - Rēgu Karaļa balsi skanēja naids. - Es spēju redzēt nākotni: tevi gaida grūti pārbaudījumi. Diez vai tu tos pārcietīsi... Bet es centīšos, lai tu kļūsti par rēgu un nonāc verdzībā pie manis... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!

Rēgu Karali tikko vairs varēja saskatīt. Vēl pēc mirkļa viņš izgaisa pavisam.

Istabas vidū drebot raudāja Neizārstētā Dāma, un no čemodāna glūnēja Poručiks Rževskis.

- Lai mani pērkons sasper, lai atpakaļ pie dzīvajiem aizsviež! - Poručiks sauca. - Neesmu dzirdējis, ka Rēgu Karalim kāds jebkad būtu traucējis aizstiept izraudzīto upuri. Gribētos gan zināt, kas tas par rēgu, kuru viņam vajadzēja palaist pasaulē mūsu Dāmas vietā? Droši vien kāds ietekmīgs tipiņš, ja jau Karalis tā satraucās.

Taņa atslīga uz dīvāna. Nokaitušais gredzens joprojām kūpēja. “Tu tūkstošreiz nožēlosi!” Taņa atcerējās Rēgu Karaļa draudus. Nē, tie noteikti nebija tikai tukši draudi.

- Un ja nu viņš ierodas vēlreiz? - Taņa vaicāja.

Poručiks Rževskis tik enerģiski papurināja galvu, ka tā

reizes desmit sagāzās uz sāniem. Kad galva beidzot nostājās taisni, deguns bija noslīdējis uz pakauša.

- Neieradīsies, - pārliecības pilnā balsī teica rēgs, piestiprinādams degunu atpakaļ vietā. - Rēgu Karalim pieder tikai viena nakts gadā. Un gada laikā daudz kas var mainī-

ties. Bet es tomēr viņa brīdinājumu uztvertu ļoti nopietni. Ja viņš teica, ka tevi gaida grūti pārbaudījumi, tad tā arī notiks...

“Jauki gan. Agrāk man vismaz bija Četru Stihiju talismans... Un kam es tagad tik ļoti nepatīku?” prātoja Taņa, atcerēdamās oranžā apmetnī tērpto cilvēku, kurš liecās pāri jumta margām, lai ieraudzītu, vai viņa ir nositusies.

Neizārstētā Dāma beidzot bija atjēgusies un koķeti sagrozīja šķībāk savu cepurīti ar rožu ziediem.

- Ak, cik labi! - viņa saldkaisli teica. - Tā kā joprojām esmu dzīva, es varēšu jums izstāstīt, kā reiz aizrijos ar kaulu. Tas būs ļoti pamācošs stāsts. Es nespēju ne ieelpot, ne izelpot. Turklāt es viscaur pārklājos ar izsitumiem dūres lielumā. Ārsts, mani ieraudzījis, aiz šausmām nomira. Es vēlāk aizgāju uz viņa bērēm...

Taņa steigšus aizbāza ausis ar pirkstiem, bet Poručiks Rževskis izmisīgi iegaudojās un paslēpās čemodānā.

6.Lidojums kopā ar pasažieri

Vienpadsmitajā janvāri, trešā mācību ceturkšņa pirmajā dienā, kad Taņa steigšus kravāja skolas somu, pa atvērto vēdlodziņu ielaidās pārsalis kupidoniņš.

Taņai uz ceļgaliem nokrita vēstule. Viņa uzmanīgi atplēsa aploksni. Iekšā bija bieza, grubuļaina papīra lapa, viscaur nosēta ar burtiem - asiem kā kalnu smailes. Burti nemitīgi gan iekvēlojās, gan dzisa, gan skraidīja no rindiņas uz rindiņu. Izlasīt nebija iespējams itin neko.

Vismaz viens Taņai bija skaidrs: šie enerģiskie zigzagi nepavisam nelīdzinājās Sardanapala rokraksta noapaļotajiem burtiem, kūms akadēmiķis mēdza izrotāt ar daudziem koķetiem izvijumiem.

“Neko nesaprotu. Kurš to atsūtījis?” nobrīnījās Taņa.

Tai pašā mirklī burti mitējās lēkāt un lapas vidū parādījās uzraksts:

“Uzmanību! Vēstule šifrēta, izmantojot burvju šifru! Ja Tu esi Taņa Grolerc, tad pieskaries vēstulei ar savu gredzenu! ja neesi, labāk neskaries tai klāt! Būs nepatikšanas!"

“Taņa Grotere - šķiet, ka tā esmu es. Tātad var pamēģināt.” Meitene diezgan bažīgi pieskārās vēstulei ar vectētiņa Teofila zīmoggredzenu.

Burti atkal sakustējās, pārkārtojās un sastājās teikumos.

“Sveika, Taņa!

Akadēmiķis Sardanapals ir ļoti aizņemts, tāpēc Tev rakstu es.

Remonts vēl nav pavisam pabeigts. Atjaunoti tikai trīs no pieciem torņiem, bet mēs nolēmām, ka skolēni jau var atgriezties Tibidohsā. Pēdējo dienu laikā truloīdu pasaulē ļ)ā-rāk bieži tiek izmantotas burvības, un tas nav paciešams. Vaininiekus gaida sods, tālab viņi jau tagad var sākt tam gatavoties...

Tu liec lūgta pa ceļam paķert līdzi Zārcieni. Kaut kas nav kārtībā ar viņas putekļsūcēju, un viņa nevar pati atlidot šurp.