Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Kontrabass vairs nekrita stāvus lejup, bet piezemēdamies meta plašus lokus. Taņa palūkojās uz salas vidu, un viņai aiz prieka pat iesmeldzās sirds. Viņa ieraudzīja gigantisku bruņrupuci ar dīvainiem izaugumiem uz bruņām - milzum lielu un ļoti mīļu bruņrupuci, kuru nebija iespējams sajaukt ne ar ko citu visā pasaulē. Tibidohsa no augstuma izskatījās tieši pēc bruņrupuča! Kur bruņrupučiem ir bruņu krokojumi, tur Tibidohsai stiepās īsās un garās galerijas, savienodamas daudzās atsevišķās daļas.

Klints virsotnē slējās varenais Lielais tornis, no pieciem Tibidohsas torņiem pats galvenais. Patiesībā pieci torņi Tibidohsai bija agrāk, tagad bija atlikuši tikai trīs - Lielais un divi stūra torņi. Otrus divus vēl tikai sāka atjaunot. Uz koka sastatnēm pie to pamatiem rosījās mošķi. Vērīgāk ielūkojoties, varēja saskatīt pat rūsgano apspalvojumu uz meža garu mugurām un oranžās ķiveres mājas gariņu galvās. Droši vien valkāt ķiveres viņiem bija uzspiedis Neslavis Melkulis, kurš dievināja kārtību it visās lietās.

Kontrabass apmeta vēl pusi loka, un Tibidohsa pavērās skatienam no galveno vārtu puses - vienīgi pa tiem varēja iekļūt daudzu zinšu aizsargātu, nepārvaramu mūru ieskautajā Tibidohsā.

Virs cietokšņa vārtiem - tāpat kā agrāk - bija spožs uzraksts. Burti kvēloja kā noausti no īstas uguns.

uo

“TIBIDOHSA - MAĢIJAS SKOLA GRŪTI AUDZINĀMIEM JAUNAJIEM BURVJIEM. BALTĀS UN MELNĀS MAĢIJAS NODAĻAS”

Tagad blakus šim uzrakstam bija vēl viens - sīkāks, tomēr labi salasāms.

“GALVENĀS KĀPNES IZMANTOT AIZLIEGTS”

Gar vārtiem staigāja drūms, aitādās tērpies ciklops ar kaujas cirvi. Zem viņa vienīgās acs tūka pamatīgs zilums. Droši vien spēkavīri Ūsainis, Nūjainis un Kalnainis atkal bija noslinkojuši ar jaunas paroles mācīšanos.

'Lanai gribējās ātrāk iekļūt iekšā, sastapt Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu. Gribējās palūkoties, kā pārvērtusies Tibidohsa pa tām apnicīgajām nedēļām, kuras Taņa bija nodzīvojusi pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles. Taņa pavērsa lociņu lejup, un kontrabass sāka strauju nolaišanos.

- Hi, ei, rāmāk! Neved jau nekādu malkas vezumu! iVlan savi kauliņi vēl nav apnikuši. Glabāju tos kā dārgu piemiņu! - aiz muguras atskanēja skaļi spiedzieni.

Taņa atskatījās un ieraudzīja, ka Zārciene karājas, ieķērusies putekļsūcēja caurulē un kūlā kājas pa gaisu, bet pats putekļsūcējs nez kur pagaisis. Zārciene paskaidroja, ka viņas talismans atsējies visnepiemērotākajā mirklī un, kad viņa izteikusi “Ganlarika Grāls!’\ putekļsūcējs nokritis pie truloīdiem.

Svaidīdams kaujas cirvi no vienas rokas otrā, ciklops aizšķērsoja meitenēm ceļu.

- Paroli! - viņš ierēcās.

- Burukuģis, - sacīja Taņa.

- Tā ir vecā parole! - Ciklops iespītējās. - Vajag jauno.

- Tur nav daudz, ko domāt! Zilā acs! - zobgalīgi no-bļāvās Zārciene.

in

Čemodānā līksmi iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis, bet ciklops aiz dusmām tumši pietvīka. Viņa vienīgā, violeti spīdoša ziluma ieskautā acs sāka strauji valbīties un pārklājās ar zilām dzīsliņām.

- Ko? Ko tu teici? Vai tu negribi dabūt pa pauri ar šo? -auroja ciklops, atvēzdams kaujas cirvi virs galvas.

Zārciene iespiedzās.

- Meitenēm nedrīkst sist, - žigli bilda Taņa.

Viņas vārdi lika ciklopam aizdomāties.

- Ari ar cirvi ne? - viņš katram gadījumam pavaicāja.

- Nekādā ziņā. Citādi Medūzija tev sados.

Ciklops vēl brīdi pastāvēja nekustīgi, bet tad skumīgi nolaida cirvi.

- Bet bez paroles tik un tā es jūs nelaidīšu. - Viņš ļauni pasmīnēja.

- Tad pasauc šurp Sardanapalu. Vai kādu citu no pasniedzējiem, - teica Taņa.

- Nē-e. - Ciklops purināja galvu. - Nevienu es nesaukšu.

- Kāpēc tad ne?

- Tāpēc, ka jūs sakāt nepareizas paroles. Ņirgājaties. -To paskaidrojis, aizvainotais ciklops uzgrieza viņām muguru.

Pēkšņi Taņa iesmējās un iebakstīja Zārcienei ar elkoni.

- Kas tad nu? - Zārciene bija neizpratnē.

- Paveries turp! - Taņa viņai pačukstēja.

Arī Kapličova sāka smieties. Uz ciklopa muguras kāds ar krītu lieliem burtiem bija uzrakstījis: “Nāras aste." Taņai šķita, ka tas ir Vaņas Blēdova rokraksts.

- Klau, es atcerējos! Parole ir “Nāras aste”! - viņa skaļi teica.

Ciklops aiz pārsteiguma pat nokrita sēdus.

- Un tu ari tāpat... Nez kāpēc visi atnāk un nezina, bet pēc tam uzmin, - viņš žēlojās. - Tā ir pareizi - “Nāras aste”. Vai zināt, kas to izdomāja?

- Neslavis Melkulis? - To Taņai nebija grūti noprast.

- Nūja ka viņš! Viņam tagad visas paroles ir nāriskas. Aizvakar bija “Sudraba zvīņas”, pirms trim dienām “Zaļmīļ-cirtainīte”. No tās “Zaļmīļcirtainītes” man mēle sasējās mezglā! Nu labi, piķis jūs rāvis, ejiet ar!

Ciklops lempīgi uzslējās kājās un atvēra smagos vāitus. Tikai tagad, nostājusies uz pirmā no daudzajiem akmens pakāpieniem, kas veda uz Lielo torni, Taņa īsti noticēja, ka atgriezusies Tibidohsā, savā Tibidohsā...

Viņa uzgāja vēl kādus desmit pakāpienus, ieraudzīja no augšas nolaisto virvi, smago riteni piekārtā tilta mehānismā, pazīstamo skrambu mantu kambara ozolkoka durvīs, un acīs viņai sāka riesties asaras. Taņa juta, ka beidzot nokļuvusi mājās. Vienīgajās mājās, kādas viņai ir.