Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Zārcienes adrese: Zveņigorodaspilsētā, Ceriņu ieta 5, Tas ir profesora Blakta personiskais lūgums. Labāk izlido bez kavēšanās. Esmu noņēmusi nobūnimu no tava jaunā lociņa.

Visiem skolēniem jābūt Tibidohsā ne vēlāk kā šovakar. Rīt sākas nodarbības, un stundu kavētājiem neklāsies labi.

Lidojiet piesardzīgi.

Moškzinibas katedras docente Tibidohsas pasniedzēja MEDŪZIJA GORGONOVA ”

Kad Taņa bija izlasījusi vēstuli līdz beigām, Medūzijas paraksts pēkšņi izstiepās, izlocījās un uzzīmēja docentes stingro, grieķisko profilu.

Taņa pielēca kājās. Nosēdēt uz vietas viņa vairs nespēja. Sajūta bija tāda, it kā krūtīs, skanīgo mēli šūpodams, aicinoši dunētu milzīgs zvans. Uz Tibidohsu! Uz Tibidohsu! Nu tad beidzot! Garastāvokli nespēja samaitāt pat ziņa, ka būs jāved nejaukā Zārciene.

Taņa izskrēja gaitenī. Pipa, sagatavojusies iziešanai, pie spoguļa spaidīja savas pinnes. Tēvocis 1 Iermanis vannasista-bā, muzikāli guldzinādams, skaloja kaklu. Krustmāte Ninele virtuvē dzēra tēju. Paķērusi jaku un zābakus, Taņa steigšus atgriezās istabā. Vienā minūtē apģērbusies, viņa izvilka no dīvāna apakšas futrāli ar kontrabasu un čemodānu ar rēgiem.

Vai nekas nav aizmirsies? Лк jā!

Viņa metās uz guļamistabu un norāva Aizkarus no loga. Vairs nevarēja tērēt laiku to satīšanai, tāpēc viņa gluži vienkārši tos uzmeta uz kontrabasa.

Uzlēkusi uz palodzes, Taņa atbīdīja bultu, kas noklakšķēja gluži kā šautenes aizslēgs, un parāva uz savu pusi smago rāmi. Apgāžot puķupodus un sašūpojot havajiešu pinumus, kurus pie sienām bija piekārusi krustmāte Ninele, istabā ielauzās svaigs, salts vējš.

Kad Taņa jau sēdēja uz kontrabasa, durvis atvērās un tajās pabāzās Pipas galva. Pipa iespiedzās.

- Tētuk, mammuci, viņa ir pie loga! Viņa lido prom ar melnajiem aizkariem! - brēca Pipa. Viņa nebija pamanījusi, ka zem aizkariem ir kontrabass.

Istabā ieskrēja tēvocis Hermanis un krustmāte Ninele.

- Stāvi, nejaukais skuķi! Hermani, viņa grib izlēkt pa logu, lai tev darbā būtu nepatikšanas! - kliedza krustmāte Ninele.

Pats labākais deputāts metās pie Taņas, apgāzdams ceļā pagadījušos krēslus. Taņa pamāja ar roku. Lociņš paklausīgi ielēca viņai plaukstā.

- Skrienu lits sadegusi

Gredzens izšķīla zaļu dzirksti, un jau nākamajā mirklī kontrabass rāvās uz priekšu. Tēvocis Hermanis bija paguvis saķert plīvojošos Melnos Aizkarus; aiz tiem viņš tagad vilka Taņu atpakaļ.

- Ātrāk, Ninele, palīdzi man! - viņš sauca.

Krustmāte Ninele traucās palīgā, bet tad Aizkaru brīvā

mala paslējās un iezvēla vislabākajam deputātam pa degunu.

Tēvocis Hermanis bailīgi iekunkstējās, saķēra degunu un atlēca nost no loga. Kontrabass izrāvās brīvībā. Pārsteigumā sastinguši, Stulbovi lūkojās, kā Taņa uz sava burvju instrumenta strauji attālinās, pārvērzdamās sīkā punktiņā.

- Te nu var redzēt, kā izskatās vismelnākā nepateicība. Es jau uzreiz nojautu, ka no šā skuķa neko labu nesagaidīsim, - izjusti bilda krustmāte Ninele.

- Es taču teicu, ka viņas dēļ līme pati uzlējās man uz galvas, bet jūs neticējāt! - čiepstēja Pipa.

Tēvocis Hermanis arī būtu vēlējies pavēstīt kaut ko iespaidīgu, taču visas šādai reizei piemērotās diženās domas šķita nez kur pagaisušas. Stulbovs nopūtās, aiztaisīja logu un pavisam ikdienišķi teica:

- Labi vien ir, ka tā... Mums pašiem būs vieglāk. Nine-līt, lūdzama pameklē manu skaisto gaišzilo šallīti. Gribu izskatīties neatvairāms. Šodien man uzstāšanās Lielajā teātrī pie balerīnām.

Pieliekusies zemu pie kontrabasa, Taņa traucās pāri pilsētai. Melnie Aizkari, aiz kuriem viņu gandrīz vai bija notvēris tēvocis Hermanis, lidojumā bija ļoti noderīgi, jo palīdzēja Taņai noturēt čemodānu ar rēgiem un kontrabasa futrāli. Reizumis Taņa izvilka no kabatas Medūzijas vēstuli, kas tagad bija pārvērtusies detalizētā kartē. Maskava uz šīs kartes līdzinājās lielam ābolam, bet kontrabasa atrašanās vietu norādīja pavisam sīka bultiņa.

Šī bultiņa strauji virzījās uz kartes kreiso apakšējo stūri, kur sarkanīgi vizēja sakrustoti kauli. Nebija grūti noprast, ka ar tiem Medūzija apzīmējusi Zārcienes atrašanās vietu. Skarbajai mošķzinības pasniedzējai tomēr bija humora izjūta.

Ceriņu ielas piektā māja neizcēlās ar augstumu, toties bija ļoti gara. Uz jumta tai slējās vesels televizoru antenu mežs. Starp antenām pastaigājās oranžā jakā tērpusies Zārcie-ne, kraukšķinādama ar telekinēzi no tuvākā veikala “atlidi-nāto” šokolādi. Zem viņas kājām jau čabēja daudz ietinamo papīriņu.

Zārcienes putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu un mugursoma ar mantām jau bija nolikti uz jumta.

- Sveika, nelaimīgā bārenīt! - Zārciene iesaucās. - Kur tu tik ilgi? Varbūt kājiņām tipināji pa mākoņiem? Esmu pārsalusi, tevi gaidot.

- Vajadzēja palēkāt. Tas ir ļoti veselīgi, - ieteica Taņa, pie sevis nospriezdama, ka Zārciene nu gan ir viena nepateicīga sušķe.

-Jau izlēkājos, tagad gremoju šokolādi... - pavēstīja Zārciene. - Nu tad kā? Vai ņemsi mani līdzi?

юе

Taņa nopūtās.

- Lec tik šurp, ko citu lai iesāk? Nevar jau atstāt tevi pie truloīdiem, - viņa teica.