Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Kapličova mēģināja uzrāpties uz kontrabasa Taņai aiz muguras, bet izrādījās, ka viņa grib ņemt līdzi pārāk daudz mantu un kopā ar mugursomu viņai tur nekādi nepietiek vietas. Turklāt Melnajiem Aizkariem Zārciene ne visai patika, tāpēc tie visu laiku dzēlīgi purpināja un centās viņu nosviest zemē. Buramvārdi “Škicus šmaukus!” aizkarus neietekmēja, jo laiks bija pārāk auksts un gredzena izšķiltajai dzirkstij pietrūka karstuma.

- Diez kas nav, - beidzot teica Zārciene. - Tev vajadzēs mani vilkt tauvā. Apsēdīšos uz sava putekļsūcēja, un tā caurules galu piesiesim pie tava kontrabasa.

- Vai tad tā var? - Taņa brīnījās.

- Ies kā pa sviestu, - drošināja Zārciene. - Mans putekļsūcējs jau nav saplīsis. Tam tikai nemitīgi sienas vaļā virzošais talismans. Ar pacelšanos viss ir kārtībā, bet gaisā tas sāk mētāties.

Ja pēc neilga brītiņa kāds nejaušs kājāmgājējs būtu pacēlis galvu un paraudzījies debesīs, viņš uz ilgiem laikiem paliktu bez valodas. Virs Zveņigorodas nesteidzīgi lidoja kontrabass, un to stūrēja pasīka, tumšmataina, gadus desmit veca meitene, ar elkoni pieturēdama prāvu čemodānu. Kontrabass vilka garā caurulē piesietu putekļsūcēju, uz kura sēdēja izstīdzējusi meitene oranžā jakā, ar izspūrušu violetu matu ērkuli.

Aptuveni reizi piecās minūtēs putekļsūcējs sāka spītēties un svaidīties kā untumains sacīkšu zirgs. Tad meitene ar violetajiem matiem bļāva:

- Apstājies, Grotere! Stop! Man atkal talismans atsējies! -vai arī: - Kurp tu lido? Jālido uz turieni!

- Mana kaite nīda uz otru pusi! - Taņa iebilda.

- Es nospļaujos par tavu kaiti! Kad es tev saku - jāgriežas uz to pusi! - Zārciene kliedza pretī.

Bez liekas skaidrošanas saprotams, ka lidojums uz Ti-bidohsu sagādāja Taņai maz prieka. Parasti viņa tika galā pāris stundās, bet tagad vilkās gandrīz pusi dienas. Turklāt Zārciene bez mitas ņurdēja un lamājās - kopš brīža, kad viņa lidojuma laikā mēģināja savus indīgi zaļos nagus pārkrāsot violetus un vējš viņai izrāva no rokas otiņu.

Kad abas dūcošā gaisa strāvā bija pārlaidušās pāri kontinentam, lejā zem viņām pagaisa visi orientieri. Taņa vairs neatrāva skatienu no kartes. Smalka punktēta līnija un sarkana bultiņa nešaubīgi veda viņas virs okeāna. Starppasau-ļu pārejas buramvārdi var iedarboties tikai vienā vienīgā zemeslodes vietā, kur, parasto mirstīgo acīm neieraugāma, okeānā atrodas burvjiem piederošā slavenā Vētru sala. Beidzot pienāca mirklis, kad gredzens meitenes pirkstā pēkšņi sasila un uz kartes ievizējās liela, pēc apveidiem žirafes galvai līdzīga sala.

- Sagatavojies! Klāt esam! - pagriezusi galvu atpakaļ, uzsauca Taņa.

Tuvojās atbildīgais mirklis - mirklis, kad jāizrunā pārejas buramvārdi. Bez mazākās vilcināšanās, nebaidoties nosisties, vajadzēja virzīt lidojošo instrumentu lejup, izšķilt dzirksti no sava gredzena un izkliegt divus vārdus: “Garda rika Grāls!" Viens vilcināšanās vai šaubu mirklis varēja maksāt dzīvību. Meiteņu augums nokļūtu magu pasaulē, bet apziņa paliktu pie truloīdiem. Ne jau velti pārejas buramvārdi tika uzskatīti par vienu no bīstamākajām augstākās maģijas zintēm.

- Paga, paga, Grotere! Piebremzē! - Zārciene satraucās. - Es vēl neesmu noskaņojusies. Ļauj vismaz noskaitīt līdz trīs.

- Skaiti ar! - Taņa bija ar mieru.

Zārciene ievilka krūtīs tā pavairāk gaisa.

-Viens... divi... ē-ē... četri... pieci...

- Kur tad palika “trīs”?

- Vai tiešām izlaidu? - Zārciene brīnījās. - Jāmēģina vēlreiz... Divi ar astīti... Divi kastītē... Divi ar pusīti... Laidies žiglāk, kamēr neesmu pārdomājusi! Nevelc garumā! Лк, māmulīt! TRĪS!

Taņa piepluka pie kontrabasa un pavērsa lociņu lejup. Vējš iesitās meitenēm sejā, sadriskātais mākoņu plīvurs pievirzījās tuvāk un tad uzreiz pajuka kā mitra vate, kas savir-pināta tūkstoš bumbiņās. Arvien skaidrāk varēja saskatīt mutuļojošos okeāna viļņus, vējš jau meta sejā šļakatas. Nekas neliecināja, ka tur lejā ir sala. Šķita, ka vēl pēc mirkļa viņas mežonīgā ātrumā ietrieksies trakojošās bangās.

- Gardarika Grāls! — kliedza Taņa, pati nespēdama saklausīt savu balsi cauri okeāna rēkoņai.

Vectētiņa Teofila gredzens izšāva zaļu dzirksti. Pasaule sagriezās virpulī... ievizējās... pāršķēlās uz pusēm... Okeāns un debesis saplūda vienā veselumā un tad atkal nošķīrās... Taņai šķita, ka viņu kāds varens spēks satver un izvelk cauri bezgala šauram smilšu pulksteņa viducim.

Pēkšņi viņu straujais kritiens kļuva lēnāks. No okeāna

putām iznira liela sala. Sirmās, niknās bangas, pakāpeniski noplukdamas, vēlās virsū garai smilšu strēlei, kas šķēla ūdeņus kā šaurs ķīlis. Tūlīt aiz smilšu strēles slējās saplaisājušas klintis; vietumis uz tām auga sarkanīgas priedes ar punai-nām, astoņkāja taustekļiem līdzīgām saknēm.