Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Tā var velti mocīties nedēļām ilgi. Jau iztaustījām visus akmeņus tur apkārt. Vajag sameklēt kādu, kurš redz cauri akmenim, - teica Blēdovs.

- Varbūt paaicināt Poaičiku Rževski? - prātoja Jaguns.

- Nu kā tad, lai pēc piecām minūtēm visa Tibidohsa zina, ar ko mēs nodarbojamies. Tad jau labāk uzrakstīt slu-

dinājumu un piekārt to Divu Stihiju zālē. Aptuveni tā: visi, kam nav slinkums, žigli dodieties uz Izgaistošo stāvu, - zobojās Blēdovs.

- Tātad ar rēgiem labāk neielaisties. Bet kurš tad vēl prot redzēt cauri sienām? - vaicāja Jaguns.

- VERA PAPAGAILE! - iesaucās Taņa, atcerējusies kalsno, trīspadsmit gadus veco būtni ar šķībo degunu, no kuras caururbjošā skatiena neglāba pat visbiezākās durvis.

Vaņa neticīgi nokrekšķējās.

- Tu domā, ka mums izdosies viņu pierunāt? Viņa taču ir ārkārtīgi bailīga. Naktī viņa nekur nebūs ar mieru iet, uz Izgaistošo stāvu jau nu nekādā ziņā.

- Par Izgaistošo stāvu nemaz nav obligāti jāstāsta. Var sagudrot kādu pasaciņu par akmens zivi. Piemēram - ha-ha! - ka profesors Blakts tur slēpj savas Zobrāvējai adresētās mīlestības vēstules. Papagaile vai nobeigsies no ziņkārības. Viņai ārkārtīgi patīk izošņāt, kurš ar ko satiekas un kurš kurā iemīlējies! - Babs Jaguns iesmējās.

Drīz pēc pusnakts Taņa žāvādamās izlavījās laukā no savas istabas. Babs Jaguns un Vaņa viņu jau gaidīja viesistabas tumšākajā stūrī.

- Kāpēc tu ņem līdzi lociņu? Vai gatavojies lidot? Bet kontrabasa taču tev nav! - Jaguns brīnījās.

- Vēlāk pastāstīšu, - nomurmināja Taņa.

Ko viņa varēja paskaidrot citiem, ja pati īsti nesaprata, kāds viņai labums no lociņa? Bet Medūzija nebija pārsteidzīga padomu devēja.

Pēc kāda brīža atnāca Vera Papagaile. Viņa ziņkāri gro-

zīja galvu, berzēja degunu - tā viņai bija vislielākā satraukuma pazīme - un nemitīgi atkārtoja:

- Vai jūs droši zināt, ka Blakts iemīlējies Zobrāvējā? Vai esat pilnīgi pārliecināti?

- Nē, pilnīgi pārliecināti mēs neesam. Mēs tikai zinām, kur viņš slēpj vēstules. Ļoti iespējams, ka viņš ir iemīlējies tevī, - Babs Jaguns daudznozīmīgi teica.

- Fui! Viņš taču ir tik neglīts! Un vecs! - Vera pietvīka kā rozes pumpurs un sāka muļķīgi ķiķināt. Toties kāre izlasīt Blakta vēstules vismaz trīskāršojās.

Pa ceļam uz Tibidohsas senāko daļu Papagaile visu laiku klupa un krita, kāpa visiem uz kājām un uzdeva idiotiskus jautājumus.

- Oi, kurp mēs tagad ejam?

- Uz Tibidohsas senāko daļu, - pacietīgi skaidroja Babs Jaguns.

- Oi, bet kāpēc naktī?

- Tāpēc, ka turp var iet tikai naktī.

- Oi, cik tumšs!

- Naktī vienmēr ir tumšs.

Vera klanīja galvu kā ķīniešu dieviņš.

- Es saprotu. Neesmu jau nekāda muļķe, - viņa aizvainota pavēstīja un tūdaļ uzdeva nākamo jautājumu: - Oi, bet kā jūs uzzinājāt, ka Blakts tur slēpj vēstules?

Drīz Papagaile visiem bija tā apnikusi, ka Taņai sagribējās pārvērst viņu par pērtiķi. Un ne jau Taņai vien. Arī Babs Jaguns un Vaņa juta līdzīgu vēlēšanos. Diemžēl tādas pārvēršanas saka mācīt tikai trešajā klasē.

Netālu no sardzes telpas, kur pēc dežūras beigām atpū-

tās ciklopi, Vera pēkšņi sastinga kā sālsstabs un tad iebļāvās, rādot ar pirkstu uz baltu ēnu, kas tobrīd iznira no sienas.

- AI! RĒGS!

No viņas bļāviena baltā ēna atgriezās atpakaļ sienā. Sardzes telpā dipēja soļi. Kāds no ciklopiem skrēja noskaidrot, kas tur klaigā.

- Ai, ciklopi nāk! Jūs esat visā vainīgi! Es padodos! -Veru Papagaili jau bija pārņēmusi panika, un viņa bezjēdzīgi brēkāja.

Babs Jaguns un Vaņa skraidīja pa garo un taisno gaiteni, nesaprazdami, kur lai paslēpjas. Vieta bija izvēlēta ļoti nepiemērota, lai spēlētu paslēpes.

Pēkšņi Taņa juta, ka viņai rokā kaut kas sakustas. Lociņš izliecās, pastiepās garāks; lociņa gals rādīja uz tikko pamanāmu nišu sienā. Tā pat nebija niša, tikai šaura dīvainas formas sprauga, ļoti zema - tikko Taņai līdz viduklim. Milzīgie ciklopi droši vien uzskatīja šo spraugu par žurku alu.

- Šurp! - pačukstēja Taņa, rāpus līzdama spraugā.

Spiežot ciet muti Verai, lai viņa neaurotu, Taņai sekoja

Babs Jaguns un Vaņa. Viņi paguva laikā. Dūšīgs ciklops stāvēja sardzes telpas durvīs un lūkojās apkārt. Nevienu neatradis, viņš jau griezās uz promiešanu, tad līksmi noņirdzās, kaut ko pacēla no grīdas un tikai pēc tam nozuda sardzes telpā.

- Ko viņš tur paņēma? - vaicāja Vaņa.

- Manu kroseni! Atkal auklas atsējās nelaikā. Rīt ciklops atdos kurpi Neslavim, un tam tūlīt viss būs skaidrs, - drūmi teica Babs Jaguns, pētīdams savu baso kāju.

- Kāpēc tu bļaustījies? Rēgus neesi redzējusi, vai? - Vaņa izteica pārmetumu Papagailei.

- Man no viņiem bail! Viņi ir tik mikli! Tik pretīgi! Tik glumi! - Papagaile vaimanāja.

- Pati tu esi gluma un pretīga! Taisieties ka tiekat laukā no manas kapličas! Laukā, cikreiz būs jāsaka! - kāds dusmīgi čērkstēja.

No šauras ejas uz viņiem raudzījās bāls rēgs ar garu degunu un pūderētu paniku un draudīgi vicināja pirkstu.

- Māmiņ! - Vera Papagaile ievaidējās. Tad viņa aizvēra acis un noģība.