Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Uz veterināro maģiju tu vairs nepaspēsi. Vienojies ar Tararahu par pēcstundu darbu. Tev vairāk laika jāveltī mācībām. Tavs tēvs nebūtu apmierināts ar tavām sekmēm. Viņš vienmēr bija teicamnieks.

Taņa jau bija pie skolotāju istabas durvīm, kad Medūzi-jas balss viņu apturēja.

- Pagaidi, Grotere! Atceries vēl vienu: vairs it nekādu nakts ekskursiju! Nekādu pārkāpumu! Naktī jāguļ, nevis jāklejo pa Tibidohsu. Vai skaidrs?

- Skaidrs. - Taņa nopūtās.

Pamanījusi, cik sarūgtināta meitene jūtas, Medūzija palūkojās kaut kur griestos virs viņas galvas un it kā starp citu teica:

- Ja nu tomēr nolemsi doties pārgājienā - ja gadās tāda vajadzība -, neaizmirsti paķert līdzi manu lociņu. Tikai lociņu, kontrabasu ne. Tas palīdzēs tev izvairīties no daudzām nepatikšanām un nenomaldīties no ceļa. Nu gan viss, vari iet.

Tikai gaitenī Taņa ar novēlošanos apjēdza, ka nupat saņēmusi padomu, kā neievērot skolas disciplīnu. Turklāt padomu devusi tieši tā, kas vienmēr uzskatīta par galveno disciplīnas aizstāvi...

Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu Taņa sastapa pusdienlaikā. Abi bija diezgan draņķīgā noskaņojumā. Viņu galdam bija ticis “Galdiņ, klājies!” ar rīvētajiem rutkiem; tie negaršo-

ja ne mūžam izsalkušajam Vaņam, ne Babam Jagunam. Un mainīties ar viņiem neviens negribēja.

- Cūcība! Sliktāka par rutkiem ir tikai rīsu biezputra, bet sliktāks par risu biezputru - tikai sacepums... - Vaņa ņurdēja.

- Un kas ir sliktāks par sacepumu? - vaicāja Taņa.

- Rīvēti rutki, - nevilcinoties atbildēja Vaņa.

Loks bija noslēdzies.

Taņa apvaicājās, kā gājis veterinārajā maģijā un vai Ta-rarahs nav sadusmojies par to, ka viņa neaizgāja uz stundu.

- Nē-e, kur nu, viņš nemaz nepamanīja, ka tevis nav, -Babs Jaguns mierināja.

- Tas ir kā - nepamanīja?

- Nebija laika. Maisā ar baziliskiem izplīsa caurums, un tie visi izlīda laukā. Būtu tu dzirdējusi, kādu troksni sacēla meitenes...

- Vai Zārciene arī spiedza? - vaicāja Taņa, nožēlodama, ka palaidusi garām tādu izklaidi.

- Protams, skaļāk par visiem. Man gandrīz bungādiņas pārplīsa. Un kā viņa lēkāja pa soliem - nu taisni kā kalnu kaza... - teica Babs Jaguns.

Kamēr Jaguns stāstīja par baziliskiem, Taņa neuzkrītoši viņu pētīja. Jages mazdēls bija tāds pats kā vienmēr - pašapmierināts, lielīgs, trokšņains, tāpat sārtojās viņa atļukušās ausis. “Nē, tas nevar būt. Zombiji tā neuzvedas,” Taņa nolēma. Visas Blēdova bažas viņai pēkšņi šķita pavisam aplamas.

- Gribējām Tararaham palīdzēt baziliskus savākt, bet viņš aiztrenca mūs prom. Teica: "Es taču nevarēšu sev pie-

dot, ja kaut kas notiks. Es esmu nemirstīgs, man no viņu indes nav jābaidās.” Un neļāva palikt. Mēs ar Jagunu izdomājām, ka laika vēl pietiek, un aizgājām līdz zivij... Līdz tai pašai, no akmens. - Vaņa Blēdovs noslēpumaini pieklusināja balsi.

Kaut gan viņš runāja pavisam klusu, Taņa tomēr bailīgi pašķielēja uz skolotāju galdu, pie kura tieši tobrīd, garos svārkus kārtodama, apsēdās Zobrāvēja. Taņai šķita, ka diženā Zubija uzmet viņu trijotnei vērīgu un satrauktu skatienu.

- Kuš! Zubija skatās uz mums! - Taņa čukstēja. Taču brīdinājums nāca par vēlu, Zobrāvēja jau bija kaut ko saklausījusi.

- Kas tā par pļāpāšanu pie ēdamgalda? Kādus noslēpumus tad pārspriež mūsu pirmklasnieki? - viņa aizdomīgi vaicāja.

Trijotne samulsa. Šķita, ka visa skola blenž uz viņu galdu.

- Nekādu noslēpumu nav. Mēs runājām par to, kā priecājamies, ka mums ticis šis galdauts. - Pirmais attapās Babs Jaguns.

- Ko? - Zobrāvēja negribēja ticēt. - Tu gribi teikt, ka jums garšo rīvēti rutki? Grotere, vai tā ir taisnība?

- Kā tad, tie mums ir īsti svētki! - Taņa apliecināja, ar pārspīlētu sajūsmu ņemdamās skraukšķināt rutkus.

Babs Jaguns un Vaņa sekoja viņas paraugam. Kliedējot Zobrāvējas aizdomas, viņi pūlējās tik varonīgi, ka Jura Vācies-proms skaļi iebļāvās:

- Paskatieties uz tiem trim idiotiem! Pirmo reizi redzu, ka šitā stampā iekšā rūgušus aitkus!

- Vāciesprom, laukā no ēdamzāles! Nevis rūguši rutki, bet rīvēti. Lūk, ko nozīmē veselīgu bērnu ēstgriba! Man ari kādreiz tāda bija! Un man ari ļoti garšoja rutki! Iespējams, tas nebija pats garšīgākais ēdiens, toties visbagātākais ar vitamīniem! - jūsmoja Sardanapals, iebirdinot sīpolu zupā skopu vira asaru.

Apjēgusi, ka viņi piesaistījuši sev pārāk daudz uzmanības, Taņa piebremzēja ar rutku ēšanu. IJn bija ari pēdējais laiks, jo žoklis viņai jau sāka rauties krampjos. Bet veselīga ēdiena cienītājs Babs Jaguns sēdēja ar dīvaini zaļganu seju un nez kāpēc turēja plaukstu mutei priekšā.

- Ai-ai-ai, cik nepatīkami! Puisēns tik labprāt ēda. Droši vien viņu kāds būs nobūris. - Akadēmiķis jutās sarūgtināts.

Pēc pusdienām trīs draugi sapulcējās vecajā vingrošanas ģērbtuvē. Šeit, starp sarūsējušiem dzelzs skapīšiem, kam durvis stāvēja pusvirus, garo koka solu valstībā vismaz varēja netraucēti parunāties.

Vaņa un Babs Jaguns pastāstīja, ka nopūlējušies gar akmens zivi veselu pusstundu, tomēr nav spējuši izkustināt to no vietas. Droši vien viņi neprata atrast slepeno mehānismu, kas jāiedarbina, lai strūklaka pabīdītos.