Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Zem zivs skatam paveras ne pārāk plata aka. Duļķainais, iesārtais ūdens strauji griezās virpuli. Taņa piesardzīgi iemērca tur roku. Delna iesmeldzās, tad virpulis sāka raut roku sevī iekšā, un meitene tikko spēja to izvilkt. Dīvaini -viņas delna nemaz nebija mitra.

- Sauss ūdens! Tas taču nav iespējams! Šeit darbojas maģija! - Taņa teica, vērodama dzirkstošo dūmaku, kas virmoja gaisā virs akas.

- Nu, vai nirsim iekšā? - bez īpašas iedvesmas pavaicāja Vaņa.

- Ienirt nav liela māksla, bet vai pēc tam iznirsim... Vai esi pārliecināts, ka mēs nenoslīksim? Žēl, ka pirmajā klasē vēl nemāca pieaudzēt žaunas! Līdz otrajai klasei tā var arī neaizdzīvot! - žēlojās Babs Jaguns.

Taņa domīgi palūkojās uz lociņu. Tā gals bija izliecies un apņēmīgi rādīja uz aku.

- Lociņš grib, lai mēs lecam tur iekšā, - teica Taņa.

- Ne jau vienmēr var dabūt to, ko grib. Es varbūt gribu, lai viņš sasienas jūrnieku mezglā, - noburkšķēja Babs Jaguns.

Pēkšņi Vera Papagaile, pie sienas piespiedusies, sāka spalgi kliegt.

No gaiteņa tumšākā gala viņai virsū lēnām virzījās milzīga, mirgojoša bumba - kaut kas līdzīgs violetas uguns kamolam. Aiz bumbas, aizsegdamās ar to kā ar vairogu, nāca Zobrāvēja un Katja Kioskova.

Abas bija noņēmušas brilles. No viņu acīm staroja auksta, zilgana gaisma...

- Padodieties! Jums nav cerību glābties no atmaksas!

Tūlīt metiet zemē savus burvju gredzenus! - pavēlēja Dižā Zobija.

Taņa nekad nebija iztēlojusies, ka skolotājas apaļā seja ar matiem, kuri apgriezti virs pašām uzacīm kā ponija krēpes, varētu iedvest tādas šaušalas.

No bailēm pavisam zaudējusi galvu, Papagaile skraidīja pa gaiteni.

- Ā-ā-ā! Lieciet mani mierā! Hs neesmu vainīga! - viņa kliedza, nemaz nemanot, ka Zobrāvēja un Kioskova jau pienākušas pavisam tuvu.

Kad pie viņas pieripoja zaigojošā bumba, Vera palēcās kā zaķis un mēģināja izspraukties starp bumbu un sienu, bet bumba mainīja apveidu un pieskārās Verai ar garu, violetu mēli.

Jau pēc mirkļa Vera bija sastingusi un izskatījās pēc skulptūras. Viņas apģērbu, ādu un matus klāja plāna ledus garoziņa. Katja Kioskova lietišķi norāva viņai no pirksta burvju gredzenu un iebāza sev kabatā.

- Sasaldēšanas burvestība, - pusbalsī nomurmināja Va-na Blēdovs.

Viņa kalsnā seja bija nikna un saspringta.

15 Izgaistošais stāvs

Drīz bumba, kuras pieskāriens sasaldēja, bija piespiedusi visus trīs draugus pie darbnīcas sienas. Šķita, ka vēl pēc mirkļa viņi kļūs par tādām pašām ledus skulptūrām kā Vera Papagaile.

- Gaidiet mani šeit! Es mēģināšu to izkausēt! - iesaucās Balis Jaguns.

- Labāk iesim kopā! - iebilda Taņa.

- Nevajag, es viens pats!

Jaguns pieskrēja pie akmens zivs, uzrāpās tai mugurā, pagaidīja, kamēr bumba pievēlās tuvāk, un iekliedzās:

- Dzirkstīts J'rontus!

Zaļā kaujas dzirksts ietriecās bumbas augšpusē. Pirmajā mirkli bumba sarāvās, bet tad sāka strauji izplesties, aizpildot visu gaiteni. Babs Jaguns nolēca no zivs un kāpās atpakaļ.

- Brīdinu pēdējo reizi! Nometiet burvju gredzenus! Mūsu burvestību nevar iznīcināt! - kliedza Zobrāvēja.

Viņas parasti tik klusā balss, daudzu atbalšu pastiprināta, aizdārdēja pa visu gaiteni. Taņa nosprieda, ka likti lietā arī skaļrunas buramvārdi.

Redzot, ka Jaguns joprojām nepadodas un metas bēgt, Zobrāvēja pamāja ar roku. No viņas plaukstas atdalījās tāds kā gaismu izstarojošs zelta tīkls. Strauji griezdamies, tas pa gaisu aiztraucās Jages mazdēla virzienā.

-JAGUN! - Taņa sauca. - AIZMUGURĒ!

Babs Jaguns skrējienā apgriezās un apšaudīja tīklu ar kaujas dzirkstīm, bet dzirkstis izlidoja caur tikla acīm, nenodarot tam neko ļaunu.

Tīkls uzkrita Jagunam virsū un ietina viņu. Nākamajā mirklī viņš jau atradās mirdzošās bumbas iekšienē. Kad bumba aizripoja tālāk, gaiteņa vidū uz grīdas gulēja vēl viena ledus skulptūra. Zobrāvēja pietuptās un novilka Jagunam no pirksta gredzenu.

- Vai tagad tu redzi? Vai saproti? Viņš nebija zombijs! -

Tana kliedza.

»

- Jā, nebija. Viņš nav zombijs, - aizsmakušā balsī atsaucās Vaņa.

Viņa skatiens drudžaini šaudījās apkārt, meklējot, kur patverties. Pēkšņi Taņai kaut kas apsvilināja roku. Atkal liesmoja lociņš viņas rokā. Pat liesmodams tas neatlaidīgi rādīja uz aku. Taņa iekliedzās. Tātad viņas minējums bijis pareizs. Zobrāvēja ir tā, kura toreiz uz jumta gribēja viņu nogalināt!

Dižā Zubija pusbalsī izteica kaut kādu pavēli. Maģiskā bumba uzpūtās vēl lielāka un tad pēkšņi pārsprāga, sašķīs-

tot vairākos simtos sīku uguntiņu. Tās tecēja pa sienām un jumtu, ielenkdamas Taņu un Vaņu.

Sapratusi, ka bumbu vada Zobrāvēja, Taņa pacēla roku ar gredzenu un izkliedza iemidzināšanas buramvārdus:

- Pundus krācundus!

Zaļā dzirksts aiztraucās pie Zobrāvējas, bet viņa paguva ietīties savā oranžajā apmetnī. Dzirksts pārslīdēja pāri apmetnim un trāpīja Katjai Kioskovai. Katja nožāvājās, miegaini nočāpstināja lūpas un gar sienu noslīdēja zemē.

Zobrāvēja norūpējusies noliecās pie meitenes. Skolotāja izskatījās izbrīnījusies, gandrīz vai apstulbusi - bet kāpēc? Nevarēja taču būt, ka viņu tā pārsteidz visparastākie iemidzināšanas buramvārdi, kuru iedarbība ilgs nieka pāris stundu?