Viesis no bezgalības

Uzplaiksnīja neskaidras, nenoteiktas domas un tēli, tad atkal izzuda, neatstādami atmiņā nekādas pēdas. Smadzenes darbojās īsiem, aprautiem «grūdieniem», ik mirkli ieslīgstot nebūtībā.

Šos acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumus nevarēja pat saukt par domām. Tās bija tikko jaušamas izjū­tas, cilvēka smadzeņu darbības vāja atblāzma.

Pēc tam «domāšanas» periodi pamazām kļuva ar­vien ilgāki un ilgāki. Neskaidrie tēli sāka iegūt reālu formu.

Un pienāca brīdis, kad viņš juta, ka mostas no dziļa miega.

Taču šis apziņas uzdzirkstī jums pavīdēja un tūliņ apdzisa. Viņš vēl joprojām neapzinājās sevi un neap­jauta neko.

Viņa acis bija aizvērtas, un cauri plakstiem neie- spiedās neviens gaismas stars. Dzirde neuztvēra ne­kādu skaņu. Viņš nejuta savu ķermeni un apkārtējā gaisa temperatūru. Laiks neeksistēja.

Tā it kā pa pusei miris, pa pusei dzīvs viņš bija ilgi. Atmiņa nebija neko saglabājusi. Viņš neskaidri uztvēra pašreizējos mirkļus un arī tos tikai tajos brī­žos, kad atgriezās nenoturīgā apziņa.

Tā aizritēja ilgs laiks.

Bet tad pamazām smadzenēs sāka veidoties arvien sarežģītāki priekšstati. Ļoti lēnām atgriezās sajūtas. Viņš sajuta savu galvu — vienīgi galvu, pārējā ķer­meņa it kā nebija .. .

Pēkšņi ausis uztvēra klusu skaņu.

Viņš sasprindzināja spēkus, lai ieklausītos šajā skaņā, bet tūlīt atkal iekrita nesamaņā.

Atguvis apziņu, viņš atcerējās, ka bija skaņa. Šo­reiz viņš skaidri apjauta, ka klausās, bet neko nesa­dzirdēja.

Ja viņš būtu varējis spriest, tad saprastu, ka pirmo reizi pēc ilga laika atmiņa bija kaut ko saglabājusi. Līdz tam visi ārējie iespaidi vai nu aizslīdēja garām nepamanīti, vai arī tika acumirklī uztverti un izzuda bez miņas. Skaņa bija pirmais ārējās pasaules kairinā­jums, kura iedarbība neizzuda un neaizmirsās.

Taču viņš atcerējās tikai pašu skaņu, nevis tās raksturu. Viņš nezināja, vai tā bija durvju čīkstēšana, cilvēka balss vai troksnis, kas radies, krītot kādam priekšmetam.

Ilgu laiku nekādi citi iespaidi viņu neskāra. Bet skaņa no atmiņas neizzuda, un ikreiz, atgūdams sa­maņu, viņš to atcerējās.

Reiz pamodusies, sakarīgas domāšanas spēja lēnām, bet nemitīgi pastiprinājās. Atmiņā saglabājušies iespaidi rosināja smadzenes, lika domām darboties intensīvāk. Beidzot pienāca laiks, kad viņš mēģināja atcerēties, kādu skaņu tieši pirmoreiz bija dzirdējis.

Nesekmīgais mēģinājums izraisīja nelielu sapī­kumu.

Bet smadzenes it kā to vien bija gaidījušas. Apziņa tūlīt strauji uzlabojās. Tikpat strauji pastiprinājās uztveres spēja. Pēkšņi gulētājs saprata, ka viņam ir ne tikai galva, bet arī rokas un kājas, ka viņš guļ un ka acis ir aizvērtas.

Viņam radās vēlēšanās (ne tūlīt, bet pēc ilgāka laika) tās atvērt, bet viņš nevarēja to izdarīt. Mēģi­nājums pacelt plakstus sagādāja sāpes.

Bet sāpju sajūta tūlīt deva impulsu tālākam apzi­ņas mošanās procesam.

Vēl pēc kāda laika viņš mēģināja pakustināt roku, arī tas neizdevās.

Tā tas atkārtojās daudz reižu.

Nemanot aizritēja mēnesis pēc mēneša.

No malas raugoties, viņš likās miris. Dzīvība, kas kaut kur dziļi tik tikko plēnēja, uz ārieni nekādi ne- izpaudās. Taču tā neatlaidīgi modās, kaut ari bezgala lēni un nemanāmi. Un tad kādreiz, pēc kārtējā ne­veiksmīgā mēģinājuma pakustēties, viņš iedomājās: «Kas ar mani notiek?»

Viņam šķita, ka tagad ir pilnīgi atmodies. Bet tā tas nepavisam nebija. Viņš nenojauta ilgos un bie­žos nemaņas periodus. Domu pavediens atsākās no tās vietas, kur tas tika pārrauts, bet viņš, to nemanī­dams, uzskatīja, ka domā nepārtraukti.

Galīgi pārliecinājies, ka nevar pakustēties, viņš iz­juta mulsas bailes.

Viņš skaidri apjauta savu stāvokli — ķermenis ne­pakļāvās gribai.

3 - 1666 33

«Ko tas nozīme?» viņš gluži noteikti domaja. «Pil­nīga paralīze vai pēdējās pirmsnāves sajūtas?»

Taču viņš apjauta, ka domas ar katru mirkli kļūst skaidrākas un skaidrākas. (Ļoti garus laika sprīžus viņš uztvēra kā mirkļus.) Ja tuvotos nāve, vajadzētu notikt kaut kam pilnīgi pretējam. Tātad paralīze! Visa ķermeņa paralīze! Viņam saglabājusies tikai dzirde un domāšanas spējas. Skaņa, kas atdeva viņam dzīves izjūtu, bija patvērusies atmiņā tik cieši, it kā būtu atskanējusi pirms mirkļa, un tomēr viņš nevarēja atcerēties šīs skaņas raksturu.

«Nomodā būdams», viņš visu laiku ieklausījās, mē­ģinādams uztvert kaut vismazāko troksni, taču vis­apkārt valdīja absolūts klusums. Arī tagad viņš bija pārliecināts, ka pareizi uztvēris to, ko smadzenēm raidījusi dzirde.

Patlaban visapkārt valdīja klusums, bet viņš taču bija dzirdējis kaut kādu skaņu! Par to nevarēja būt šaubu.

Tomēr reiz viņam iešāvās prātā: «Varbūt man tikai likās, ka es kaut ko dzirdu?»

Un viņu pārņēma jaunas, vēl stiprākas bailes. Skaņa — tā bija dzīvība, pierādījums tam, ka apkārt kaut kas eksistē. Ja skaņas nebūtu bijis, tas nozīmētu pilnīgu vientulību! «Varbūt es guļu zārkā un esmu kapā dzīvs aprakts!»