Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eilas soļi kļuva platāki, kad viņa bija nozudusi ārpus alas ļaužu redzesloka. Kustību brīvība un skaistā vasaras diena aizbīdīja rūpes attālākā prāta kaktiņā. Viņa ļāva Durkam soļot pašam, kad tie bija nonākuši klajumā un apstājās, lai savāktu dažus augus. Viņš vēroja māti, tad sagrāba pilnu sauju ar zāli un purpursarkanu lucernu un izrāva to ar visām saknēm. Sažņaudzis puķes mazajā dūrītē, viņš deva tās Eilai.

-    Tu man esi liels palīgs, Durk, - viņa pamāja, ņemot no zēna zie­dus un liekot tos grozā sev blakus.

-    Durks dabūs vēl, - viņš attrauca, skrienot projām.

Viņa notupās, vērojot, kā dēlēns cenšas izraut vēl lielāku sauju. Zāle pēkšņi padevās, un viņš smagi nosēdās zemē. Zēns jau savilka seju, lai sāktu raudāt, vairāk gan no pārsteiguma nekā no sāpēm, bet Eila pieskrēja tam klāt, pacēla un pasvieda to gaisā, atkal saķerot rokās. Durks sajūsmā ķiķināja. Viņa nolika to zemē un izlikās, ka ķers rokā.

-    Es tevi tūliņ noķeršu, - Eila pamāja.

Durks ar savām mazuļa kājelēm smejoties metās projām. Viņa ļāva tam kādu gabaliņu noskriet, tad rāpus steidzās tam pakaļ, sa­ķēra zēnu un uzvilka sev uz kamiešiem, abi rotaļājoties smējās. Viņa pakutināja zēnu, vienkārši lai dzirdētu to atkal smejamies.

Eila nekad nesmējās, esot kopā ar savu dēlu, ja vien tie nebija vieni, un Durks ātri saprata, ka neviens viņa smaidus un smiekli­ņus ne pamana, ne atzīst. Lai gan Durks uzrunāja par mātēm visas klana sievietes, savā bērna sirdī viņš juta, ka Eila ir īpaša. Ar viņu tas vienmēr jutās laimigāks nekā ar jebkuru citu, un zēnam patika, kad viņa to ņēma sev līdzi vienu, bez pārējām sievietēm. Un vēl viņam patika tā otra rotaļa, ko spēlēja tikai viņš ar māti.

-    Ba-ba-na-nee-nee, - Durks sauca skaņas.

-     Ba-ba-na-nee-nee, - Eila atdarināja muļķīgās zilbes.

-      No-na-nee-ga-goo-la, - Durks izrunāja vēl kādu skaņu virknē­jumu.

Eila viņu atkal atdarināja, tad pakutināja zēnu. Viņai patika tā smiekli. Tie vienmēr izsauca smieklus arī viņā. Tad sieviete izrunāja skaņu virkni, skaņas, kuras viņa dzirdēja no tā mutes labprātāk par visām citām. Viņa nezināja, kāpēc, vienkārši tās uzbangoja viņā tādu maigumu, ka gandrīz izraisīja asaras.

-    Ma-ma-ma-ma, - viņa teica.

-    Ma-ma-ma-ma, - Durks atkārtoja. Eila apvija dēlam rokas un cieši to turēja. - Mam-ma, - Durks atkārtoja.

Viņš izlocījās, lai atbrīvotos. Vienīgā reize, kad zēnam patika, ka to ilgi auklē, bija, ejot gulēt, kad tas cieši piespiedās pie viņas. Eila izslaucīja asaru no acs kaktiņa. Acu asarošana bija viena īpaša parā­dība, kas viņiem nebija kopēja. Durka tumši brūnās acis, dziļi iegri­mušas zem biezajiem uzacu lokiem, bija klana acis.

-    Mam-ma, - Durks atkārtoja. Viņš bieži izrunāja tās vārdu pa zil­bēm, kad tie bija vieni, jo sevišķi, ja viņam to atgādināja. - Tu tagad medīsi? - viņš žestikulēja.

Dažas pēdējās reizes, kad viņa bija paņēmusi Durku līdzi, viņa veltīja kādu laiku, lai iemācītu zēnam turēt lingu. Viņa jau grasījās tam uzmeistarot pašam savu, bet Zūgs viņu pārspēja. Vecais virs vairs negāja ārā, bet viņa patika mācīt zēnu iepriecināja ari Eilu. Lai gan Durks bija mazs, Eila redzēja, ka viņš rīkosies ar ieroci tikpat veikli kā viņa un viņš lepojas ar savu miniatūro lingu tāpat kā ar mazo šķēpu.

Durkam patika, ka visi pievērš uzmanību, kad viņš soļo ar šķēpu rokā un lingu, kas bija aizsprausta aiz saites, apjoztas ap vidukli, un ko tas vasarā nēsāja blakus amuletam. Grevam ari vajadzēja mazus ieročus. Tie abi izraisīja uzjautrinājuma dzirksteles klana ļaužu acīs un komentārus par to, cik tie esot jauki, mazi vīrieši. Viņu nākotnes loma jau bija izlemta. Kad Durks atklāja, ka viņa pavēlnieciskā iztu­rēšanās pret mazām meitenēm tika pieņemta un pat labsirdīgi pie­dota attiecībā pret pieaugušām sievietēm, zēns ne mirkli nekavējās izmēģināt, cik tālu sniedzas atļautās robežas, - izņēmums bija viņa māte.

Durks zināja, ka māte ir citāda. Vienīgi viņa smējās kopā ar to, vie­nīgi māte spēlēja ar viņu skaņu rotaļu, vienīgi viņai bija tādi mīksti, zeltaini mati, kuriem tas labprāt pieskārās. Viņš nespēja atcerēties, ka māte būtu to barojusi, bet viņš negulēja ne ar vienu citu. Durks zināja, ka viņa ir sieviete, jo atsaucās uz tiem pašiem žestiem kā citas sievietes. Bet viņa bija daudz garāka par jebkuru vīru un viņa medīja. Durks nebija īsti pārliecināts, ka tās ir medības, viņš zināja vienīgi to, ka medībās piedalās viri - un viņa māte. Viņa neiederējās nevienā kategorijā; viņa bija un nebija sieviete, bija un nebija vīrietis. Māte bija vienreizēja. Vārds, kādā viņš to bija sācis saukt, vārds, ko veidoja skaņas, viņai šķita piestāvam vislabāk. Viņa bija Mamma; un Mamma, zeltmatainā dieviete, ko viņš pielūdza, piekrītoši nemāja ar galvu, kad tas centās izturēties pavēlnieciski.