Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila bija nemierīga. Viņa bieži medija, bet, ja nemedīja, tad neno­gurstoši strādāja. Viņa nevarēja ciest, ja nebija nekā, ko darīt. Viņa pārrevidēja ārstniecisko augu krājumus un atkal tos sakārtoja, tad staigāja pa laukiem, lai atjaunotu vecās vai izlietotās zālītes, visbei­dzot pārkārtoja visu pavardu. Viņa pina jaunus grozus un paklājus, taisīja koka bļodas un šķīvjus, traukus no cietas jēlādas vai bērza tāss, izgatavoja jaunus apmetņus, apstrādāja un piegrieza jaunas ādas, visbeidzot, taisīja stulpiņus, cepures, roku un kāju apsējus nākamajai ziemai. Viņa padarīja ūdensnecaurlaidīgus pūšļus un kuņģus, kas bija paredzēti ūdens un citu šķidrumu uzglabāšanai, izgatavoja jaunu rāmi, kuru stingri saturēja kopā saites un cīpslas un pie kura tika piestiprinātas ādas vārīšanai virs uguns. Eila padziļināja iedobumus plakanajos akmeņos lampu taukiem un izkaltēja jaunus sūnu deg­ļus, izcirta jaunus nažu, skrāpju, zāģu un urbju komplektus, meklēja jūras krastā gliemežvākus, no kuriem izgatavoja karotes, pavārnī­cas un nelielus šķīvīšus. Viņa ceļoja ar medniekiem, kad pienāca tās kārta, lai kopā ar sievām žāvētu gaļu, vāktu augļus, sēklas, riekstus un dārzeņus, vētīja, kaltēja un mala graudus līdz smalkiem miltiem, lai Krebam un Durkam tos būtu vieglāk sagremot. Bet tai vienalga nepietika darba.

Krebs nokļuva Eilas uzmanības centrā. Viņa to lutināja un rūpējās kā vēl nekad agrāk. Viņa gatavoja īpašus ēdienus, lai izraisītu viņam ēstgribu, gatavoja ārstnieciskus uzlējumus un sautējošas kompreses, lika tam atpūsties saulē un pierunāja doties garās pastaigās, lai viņš kustētos. Šķita, ka viņam patika Eilas uzmanība un kompānija un ka viņš atgūst nedaudz spēka un dzīvīguma. Tomēr kaut kā pietrūka.

Agrāko gadu īpašā tuvība, sirsnīgā nepiespiestība un garās sarunas pastaigājoties bija zudušas. Parasti tie pastaigājās klusējot. Ja arī bija kādas sarunas, tās bija uzspīlētas un tām trūka spontānās pie­ķeršanās maiguma.

Krebs nebija vienīgais, kas novecoja. Todien, kad Brūns, stāvot uz kraujas, vēroja aizejošos medniekus, līdz tie pārvērtās par sīkiem punktiņiem lejā stepē, pēkšņi Eila atskārta, cik ļoti viņš bija mainījies. Viņa bārda nebija iesirma, tā bija balta un piestāvēja viņa matiem. Vīra seja bija izvagota dziļām grumbām, un pie acu kaktiņiem tās līdzinājās akmenī iecirstām plaisām. Viņa stingrais, muskuļotais augums bija zaudējis vingrumu, āda kļuvusi ļenganāka, taču viņš vēl aizvien bija spēcīgs. Brūns lēnām devās atpakaļ uz savu pavardu un dienas atlikušo daļu neatstāja to. Nākamajā reizē viņš devās līdzi medniekiem; bet, kad aiznākamo reizi viņš palika mājās, Grods, vēl aizvien uzticamais karotājs, arī pievienojās viņam.

Kādu dienu, vasarai tuvojoties beigām, Durks iesteidzās alā.

-    Mamma! Mamma! Kāds virs! Kāds vīrs nāk!

Eila reizē ar pārējiem piesteidzās pie alas ieejas, lai noskatītos, kā svešinieks nāk augšup pa jūrmalas taciņu.

-    Eila, kā tu domā: vai viņš nenāk tev pakaļ? - Uba satraukti žes­tikulēja.

-    Es nezinu. Es nezinu neko vairāk par tevi, Uba.

Eila šķita satraukta, un viņas jūtas bija dalītas. Viņa cerēja, ka ciemiņš nāk no Zūga radinieku klana, un viņa baidījās, ka tas tā patie­šām būs. Viņš apstājās, lai aprunātos ar Bruņu, tad kopā ar vadoni devās uz tā pavardu. Drīz pēc tam Eila ieraudzīja, ka Ebra nāk tieši pie viņas.

-    Brūns grib runāt ar tevi, Eila, - viņa pamāja.

Eilas sirds mežonīgi sitās. Eilai likās, ka viņa tūliņ saļims, un bija pārliecināta, ka kājas nekad nespēs to aizvest līdz Bruņa pavar­dam. Pateicībā viņa saļima pie Bruņa kājām. Viņš viegli uzsita tai pa plecu.

-    Tas ir Vonds, Eila, - teica vadonis, norādot uz ciemiņu. - Viņš ir nogājis tālu ceļu no paša Norga klana, lai apciemotu tevi. Viņa māte ir slima, un zāļu sieva nespēj viņai palīdzēt. Viņa domā, ka tev ir zināma kāda burvestība, kas tai spētu palīdzēt.

Klanu Sapulcē Eila bija ieguvusi ļoti meistarīgas zāļu sievas slavu. Šis vīrs bija nācis pēc viņas burvestības, nevis pēc viņas. Eilas atvieg­lojums ņēma virsroku pār nožēlu. Vonds palika tikai dažas dienas, bet viņš bija atnesis jaunumus no sava klana. Jaunais vīrs, kuru bija ievainojis alu lācis, ziemu bija nodzīvojis kopā ar viņiem. Jau agri nākamajā pavasarī viņš bija devies projām pats ar savām kājām; tik tikko bija pamanāms, ka viņš klibo. Viņa sieva dāvāja dzīvību veselī­gam puikam, kas nosaukts par Krebu. Eila iztaujāja vīru un sagata­voja tam līdzņemšanai sainīti kopā ar pamācībām zāļu sievai. Sieviete nezināja, vai šīs zālītes spēs palīdzēt ko vairāk, taču viņš bija nācis tik tālu ceļu, viņai vismaz vajadzēja mēģināt.

Kad Vonds bija aizgājis, Brūns domāja par Eilu. Viņš bija atlicis lēmuma pieņemšanu, kamēr vēl bija cerība, ka varbūt kāds cits klans gribētu to pieņemt. Bet, ja viens skrējējs spēja atrast viņu alu, ari citiem to vajadzēja spēt, ja vien tie vēlējās. Pēc tik ilga laika viņam vairs nebija nekādu cerību. Kaut kas bija jānolemj attiecībā uz viņu šajā klanā.