Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila ielika Durkam rokā tā mazo lingu un, turot savas rokas pāri viņa rociņām, centās ierādīt zēnam, kā to lietot. Zūgs bija darījis tieši tāpat, un Durkam jau sāka rasties nojausma. Viņa izvilka aiz siksnas aizbāzto lingu, sameklēja dažus akmeņus un izsvieda uz tuvākajiem priekšmetiem. Durks ar interesi noraudzījās, kā Eila uzlika mazākos akmeņus uz lielajiem laukakmeņiem, viņam tas šķita interesanti. Viņš pietenterēja un iedeva mātei vēl akmentiņus, lai atkal noskatītos, kā viņa to dara. Pēc brīža zēnam kļuva garlaicīgi un Eila atsāka vākt augus, bet Durks tai sekoja. Tie atrada kādas avenes un apstājās, lai paēstu tās.

- Tu gan esi šmulis, mans lipīgais puis, - Eila pamāja, smejoties par Durku, kura seja, rokas un apaļais vēderiņš bija notriepti ar sarkanu sulu. Viņa pacēla to, pasita padusē un nesa uz strautu nomazgāt. Pēc tam viņa sameklēja lielu lapu, sarullēja to tūtas veidā un ielēja tajā ūdeni, ko Durkam un pašai padzerties. Durks nožāvājās un sāka berzēt acis. Eila izklāja savu nesamo ādu zemē kāda liela ozola ēnā un gulēja zēnam blakus, līdz tas aizmiga.

Mierīgajā vasaras pēcpusdienā Eila sēdēja, atspiedusies ar muguru pret koku, vēroja tauriņus, kā tie laidelējās, tad norima, sakļāvuši atpakaļ atliektos spārniņus, un kukaiņus, kas dūca nepārtrauktā kus­tībā, un klausījās tērzējošo putnu čivināšanas simfonijā. Viņas prāts aizklīda atpakaļ pie rīta notikumiem. "Ceru, ka Uba būs laimīga ar Vornu," viņa domāja. "Ceru, ka viņš būs labs pret to. Pēc viņas aiz­iešanas ir tāds tukšums, lai gan Uba nav nekur tālu. Vienkārši vairs nav tā, kā bija. Tagad viņa gatavos savam vīram un gulēs pie viņa pēc nošķirtībā pavadītā laika. Es ceru, ka viņai drīz piedzims mazulis, tas padarīs viņu laimīgu.

Bet kā ir ar mani? Neviens tā ari nav atnācis no tā klana, lai apvai­cātos par mani. Varbūt tie vienkārši nevar atrast mūsu alu. Man to­mēr šķiet, ka es viņus visus nemaz tik ļoti neinteresēju. Labi vien ir. Es negribu precēties ar vīrieti, kuru nepazīstu. Es pat negribu nevienu no tiem, kurus es pazīstu, un neviens no tiem negrib mani. Esmu par daudz gara; pat Drūgs tikko sniedzas man līdz zodam. Iza brīnījās, vai es vispār reiz beigšu augt. Man pašai jāsāk brīnīties. Brouds to nevar ciest. Viņš nespēj izturēt, ja viņa tuvumā ir kāda sieviete, kas garāka par viņu. Bet viņš mani vispār nav aizticis, kopš mēs atgrie­zāmies no klanu Sapulces. Kāpēc man jānotrīc ik reizi, kad viņš uz mani paskatās?

Brūns kļūst vecs. Ebra pēdējā laikā ņem zāles viņa sāpošajiem muskuļiem un stīvajiem locekļiem. Viņš drīz vien iecels Broudu par vadoni. Es to zinu. Un Gūvs kļūs par moguru. Viņš visu laiku vada lie­lāko daļu ceremoniju. Man liekas, ka Krebs vairs negrib būt mogurs, kopš tās reizes, kad es viņus vēroju. Kāpēc es tonakt iegāju tajā alā? Es pat neatceros, kā tur iekļuvu. Kaut es nebūtu gājusi uz to klanu Sapulci. Ja es nebūtu aizgājusi, es būtu varējusi Izu saglābt vēl uz kādiem pāris gadiem. Man tik loti viņas pietrūkst, un es neesmu atradusi sev pāri. Toties Durks jau ir to izdarījis.

Savādi, ka Urai ļāva dzīvot, šķiet gandrīz tā, it kā viņai būtu pare­dzēts kļūt par Durka sievu. Citu vīri, Oda teica. Kas viņi ir? Iza teica, ka es esot dzimusi pie viņiem; kāpēc es neatceros? Kas notika ar manu īsto māti? Ar viņas viru? Vai man bija brāļi un māsas?" Eila sajuta vieglu nelabumu kaut kur kuņģī - nevis sliktu dūšu, bet, pre­cīzāk, nelabu sajūtu. Pēkšņi viņai mati sacēlās stāvus, atceroties, ko viņai bija teikusi Iza tonakt, kad nomira. Eila to bija izstūmusi no apziņas; bija pārāk sāpīgi domāt par Izas nāvi.

"Iza man lika iet projām! Viņa teica, ka es nepiederu pie klana, viņa teica, ka esmu dzimusi pie Citiem. Viņa lika man atrast savus ļaudis, atrast pašai savu viru. Viņa teica, ka Brouds zinās, kā mani sāpināt, ja es palikšu. Ziemeļos, viņa teica, ka tie dzīvojot ziemeļos, aiz pussalas uz kontinenta.

Kā gan es varu aiziet? Šīs ir manas mājas. Es nevaru pamest Krebu, un es esmu vajadzīga Durkam. Ko tad, ja es nekādus Citus nevarēšu atrast? Un, ja arī atrastu, tie varbūt mani vairs negribēs. Nevienam nav vajadzīga neglīta sieviete. Kā es varu zināt, vai atradīšu kādu vīru, ja es arī atrastu tos Citus?

Krebs tomēr kļūst vecs. Kas notiks ar mani, kad viņš aizies? Kas tad gādās par mani? Es nevaru dzīvot tikai ar Durku, kādam vīram vajadzēs mani pieņemt. Bet kuram? Broudam! Viņš būs vadonis; ja neviens cits negribēs, tas būs jādara viņam. Ko tad, ja man būs jādzīvo ar Broudu? Viņš arī mani negribēs, bet viņš zina, ka man tas nepatiktu. Viņš to darīs tieši tāpēc, ka man tas nepatik. Es nespēšu izturēt dzīvi ar Broudu, tad jau labāk dzīvoju ar kādu nepazīstamu vīru no cita klana, bet tie ari mani negrib.