Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Jaunais vīrietis izdarīja savu pēdējo izklupienu un atradās tieši priekšā varenajam burvim, trulajai ritmiskajai kātu klaudzoņai un sajūsminātajiem stakato uzsitieniem pāraugot varenā skanējumā. Vecais burvis un jaunais mednieks stāvēja viens otram pretim. Ari Mogurs prata spēlēt savu lomu. Laika pavēlnieks gaidīja, līdz sajūsma par mednieku deju norimsies un pāraugs gaidās. Viņa neveiklā, uz vienu pusi šķībā auguma siluets, tērpts smagā lāčādā, izgaismojās uz liesmojošā ugunskura fona. Vīra okera sarkano seju aizēnoja paša siluets, liekot viņa auguma līnijām saplūst vienā jucekli ar pārdabiskā dēmona baiso, asimetrisko aci.

Nakts klusumu iztraucēja vienīgi sprakšķošais ugunskurs, maigais, kokos šalcošais vējš un hiēnu tarkšķošā gaudošana tālumā. Brouds smagi elpoja, un viņa acis mirdzēja - daļēji no dejas uzbudinājuma, daļēji no sajūsmas un lepnuma, tomēr vairāk no augošām, satrau­cošām bailēm.

Brouds zināja, kas sekos tālāk, un, jo ilgāk bija jāgaida, jo vairāk viņš centās apslāpēt drebuļus, kas draudēja pāriet drudzī. Bija pie­nācis brīdis Moguram iegriezt Brouda ādā totēma zīmi. Viņš nebija sev ļāvis par to domāt, bet nu, kad tas brīdis bija klāt, Brouda bai­les bija lielākas par pašām sāpēm. Burvis radīja auru, kas jaunajā vīrietī izraisīja vēl lielākas bailes. Viņš bija uzkāpis uz garu pasaules sliekšņa; tā bija vieta, kurā atradās daudz šausminošākas būtnes par gigantisko bizonu. Lai ari bizoniem bija lieli apmēri un spēks, tie vis­maz bija taustāmi, vieliski fiziskās pasaules radījumi, ar kuriem virs varēja saķerties. Bet neredzamie, tomēr daudzkārt spēcīgākie spēki, kas spēja pašai zemei likt drebēt, bija pilnīgi cita matērija. Brouds nebija vienīgais no klātesošajiem, kurš šausmās sastinga, kad tā prātā pēkšņi uzliesmoja domas par nesen pārdzīvoto zemestrīci. Vie­nīgi svētie vīri, moguri, uzdrošinājās sastapties ar šo nereālo pasauli, un jaunais māņticīgais vīrietis vēlējās, kaut dižākais no visiem mogu- riem pasteigtos un viss jau būtu garām.

It kā atbildot Brouda klusajām lūgšanām, burvis pacēla roku un cieši skatījās uz augošo mēnesi. Tad ar līgani plūstošām kustībām viņš uzsāka kaislīgu lūgšanu. Tomēr Mogura klausītāji nebija hipno­tizētais vērojošais klans. Viņa daiļrunība bija vērsta uz ēterisko, lai gan ne mazāk reālo garu pasauli, un viņa kustības bija daiļrunīgas. Izmantojot ikkatru sīkāko stājas viltību, katru žesta niansi, vienrocis vīrs ar savu valodu lika kroplumam nobālēt. Ar savu vienīgo roku viņš bija daudz izteiksmīgāks nekā vairums vīru ar divām. Kad viņš bija beidzis, klana ļaudis zināja, ka viņus apņem sargājošie totēmi un vesels pulks citu nepazīstamu garu, un Brouda trīcēšana pārgāja drudzī.

Tad strauji, tik pēkšņi, ka dažiem pat aizrāvās elpa, burvis izrāva no sava apmetņa ieloces asu akmens nazi un pacēla to augstu virs galvas. Viņš ātri nolaida nazi, mērķējot ar to Broudam krūtis. Ar pil­nībā kontrolētu kustību Mogurs apstājās īsi pirms liktenīgā dūriena. Tai vietā ar žigliem vēzieniem viņš iegrieza jaunā vīrieša ādā divas līnijas, abas izliektas vienā virzienā un savienotas vienā punktā; tās atgādināja lielu, izliektu degunradža ragu.

Brouds aizvēra acis, taču nesaviebās, nazim iegriežoties ādā. Asi­nis izspiedās un sīkās tērcītēs tecēja viņam pār krūtīm. Burvim pie sāniem parādījās Gūvs, turot bļodu ar ziedi, kas pagatavota no attīrī­tiem bizona taukiem, sajauktiem ar oškoka dezinficējošiem pelniem. Mogurs iezieda melnos taukus brūcē, apturot asins tecēšanu un no­drošinot, lai veidotos melna rēta. ŠI zīme paziņos visiem, kas Broudu ieraudzīs, ka viņš ir vīrs; virs uz visiem laikiem, vīrs, kuru sargā grūti pieveicamā, neprognozējamā Pinkainā Degunradža Gars.

Jaunais virs atgriezās savā vietā, asi izjūtot uz sevi vērsto uzma­nību un bezgala priecājoties par to tagad, kad ļaunākais bija aiz muguras. Brouds bija pārliecināts, ka viņa drosme un medību prasme, viņa izteiksmīgais priekšnesums dejojot, bezbailīgā totēma zīmes pieņemšana vēl ilgu laiku būs dzīvu sarunu temats gan vīriem, gan sievām. Viņš nodomāja, ka tas viss varētu kļūt par leģendu, par stāstu, kuru atkārtotu neskaitāmas reizes garās, aukstās ziemās, kad klans spiests pavadīt laiku alā, un to pārstāstītu klanu Sapulcēs. "Ja nebūtu manis, šī ala nebūtu mūsējā," viņš sev teica. "Ja es nebūtu nogalinājis bizonu, mums nebūtu šīs ceremonijas, mēs vēl aizvien meklētu alu." Brouds sāka justies tā, it kā par jauno alu un visu notikumiem bagāto pasākumu būtu jāpateicas tikai viņam.

Eila vēroja rituālu ar bailēm un valdzinājumu, nespējot apslāpēt trīcēšanu, kad baisais, neveiklais vīrs iedūra Broudam un sāka tecēt asinis. Meitene pretojās, kad Iza veda viņu pie biedējošā, lāčādā tērptā burvja, nevarēdama saprast, ko tas ar viņu darīs. Aga ar Onu, sadevušās rokās, un Ika, nesot Borgu, arī tuvojās Moguram. Eila bija priecīga, kad abas sievietes nostājās viņai ar Izu priekšā.