Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Kad virs horizonta austrumos parādījās saule, Krebs izkliboja no alas un noraudzījās uz ķermeņiem nosēto laukumu. Tikai vienu vie­nīgu reizi viņš, ziņkāres dzīts, bija noskatījies sieviešu dzīrēs. Kaut kur dziļi iekšā vecais viedais burvis saprata viņu vajadzību atbrīvo­ties. Viņš zināja, ka vīri vienmēr bija neziņā, ko gan sievietes tādu darija, kas varēja novest viņas līdz spēku izsīkumam, taču Mogurs viņiem to nekad neatklāja. Vīri būtu tikpat šokēti par sieviešu neval­dāmo aizmiršanos kā sievietes par savu stoisko vīru karsto lūgšanos neredzamajiem gariem, kuri eksistēja tiem līdzās.

Reizēm Mogurs prātoja, vai viņš spētu vadīt sieviešu prātus atpa­kaļ uz sākumiem. Viņu atmiņas bija atšķirīgas, taču viņām bija tādas pašas spējas atcerēties senās zināšanas. Vai viņām piemita rases atmiņas? Vai viņas spētu piedalīties ceremonijā kopā ar vīriešiem?

Mogurs prātoja, tomēr viņš nekad neriskētu ar garu dusmām, cenšo­ties to noskaidrot. Ja sievietes iekļautu šādā svētā ceremonijā, klans tiktu sagrauts.

Krebs aizšļūca līdz nometnei un atlaidās uz savas zvērādas. Viņš pamanīja skaistu blondu matu jucekli uz Izas zvērādas, un tas uzve­dināja viņu uz domām par notikumiem, kas bija risinājušies kopš brīža, kad viņš tik tikko bija paspējis izklunkurot ārā no alas - īstajā bridi pirms vecās alas sabrukšanas. Kā šis svešais bērns tik ātri bija atradis taciņu uz viņa sirdi? Viņu pārņēma vārdā nenosaucama slikta sajūta, kuras cēlonis bija Bruņa domas par meiteni, un viņam nebija paslīdējuši garām Brouda ļaunie skatieni viņas virzienā. Nevienprā­tība cieši sasaistītajā grupā sabojāja ceremoniju un lika viņam justies mazliet neveikli.

"Brouds neliksies mierā," Krebs nodomāja. "Pinkainais Degunra­dzis ir piemērots totēms mūsu nākamajam vadonim. Brouds spēj būt drosmīgs, bet viņš ir stūrgalvīgs un par daudz lepns. Vienu brīdi viņš ir mierīgs un apdomīgs, pat maigs un laipns. Bet nākamajā mirklī kāda nenozīmīga iemesla dēļ viņš var aklās dusmās niknumā mesties virsū. Cerams, ka viņš neaiztiks meiteni."

"Neesi muļķis," viņš norāja sevi. "Bruņa sievas dēls nepieļaus, ka viņam garastāvokli sabojā meitene. Viņš taču būs vadonis; un tur­klāt Brūns to nepieļaus. Brouds tagad ir virs, viņam jāiemācās sevi savaldīt."

Vecais, kroplais virs apgūlās un saprata, cik noguris jūtas. Sasprin­dzinājums nebija viņu pametis kopš zemestrīces, bet nu viņš varēja atslābināties. Ala piederēja viņiem, viņu totēmi bija kārtigi iedzīvo­jušies jaunajā mājā, un klana ļaudis varēs ievākties, kad pamodīsies. Nogurušais burvis nožāvājās, izstiepās un aizvēra aci.

= 7 =

Alas katedrāliskajā plašumā klana ļaudis pārņēma klusinātas bijī­bas izjūta, kad tie pirmo reizi iesoļoja savā jaunajā mājoklī, taču drīz vien viņi aprada ar to. Domas par veco alu un dedzīgajiem meklēju­miem ātri vien atkāpās, un, jo vairāk viņi iejutās jaunā mājokļa vidē, jo vairāk tas viņiem iepatikās. Tie ieslīga īso, karsto vasaru ierastajā rutīnā: medīja, vāca un krāja pārtiku, lai tā palīdzētu viņiem izturēt garo aukstuma un sala periodu, kas, kā liecināja iepriekšējā pieredze, viņus sagaidīs. Klana ļaudīm bija milzīgas izvēles iespējas.

Sudraba forele atmirdzēja trokšņainās upes baltajās šļakatās, bez­gala pacietīgai rokai to izvelkot no ūdens, kad nepiesardzīgā zivs atpūtās zem saknēm un klintīm, kas bija pārkārušās virs ūdens. Mil­zīgā store un lasis, bieži vien bagātīgi pildīti ar svaigiem ikriem vai spilgti rozā pieņiem, grozījās netālu no upes ietekas, bet atbaidošā zobaine un melnā menca slaucīja iekšzemes jūras dibenu. Zvejas vadi, darināti no gariem dzīvnieku sariem, ar roku savītiem virvē, atsijāja un izvilka no ūdens lielās zivis, tām bēgot no bridējputniem, un vilka tās uz mezglaino sēkļu aizdambējumu. Klana ļaudis bieži bez pūlēm nosoļoja tās desmit jūdzes līdz jūras krastam, un drīz vien krājumi tika papildināti ar sālītām, virs dūmojošiem ugunskuriem kaltētām zivīm. Moluski un vēžveidīgie tika taupīti kausu, karošu un krūžu izgatavošanai, kā arī sulīgiem kumosiņiem. Viņi kāpa nelīdzenajās klintīs, lai savāktu daudzveidīgo jūras putnu olas. Putni ligzdoja pret ūdeni izvirzītajos klinšainajos zemesragos, bet labi mērķēts akmens papildus sagādāja kādu nirējpelikāna, kaijas vai liela alka cienastu.

Saknes, gaļīgi stumbri un lapas, pudeļveida ķirbji, pākšaugi, ogas, augļi, rieksti un graudi - tie visi, vasarai plaukstot, tika ievākti katrs savā laikā. Lapas, ziedi un augi tika kaltēti tējām un garšvielām, un graudaini sāls gabali, saglabājušies lieli un sausi, kad milzīgais zie­meļu šļūdonis nolaupīja mitrumu un lika krastiem atkāpties, tika aiznesti uz alu un izmantoti ziemas pārtikas sālīšanai.