Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Piecēlusies, lai pārbaudītu vārāmo katlu, sieviete bija diezgan pār­steigta par biezo atdzisušā buljona virumu un, apmaisījusi to ar ribas kaulu, atklāja, ka gaļa katla apakšā savārījusies kunkulī. Visbeidzot Eila to sabikstīja ar noasinātu iesmu un izcēla ārā sarecējušo gaļas kun­kuli; no tā šķiedrās nokarājās biezs, staipīgs šķidrums. Pēkšņi sievietei iestājās apskaidrība un viņa sāka smieties. Eilas smiekli tik ļoti nobaidīja lauvēnu, ka viņš gandrīz vai atrada sevī spēkus, lai pieceltos kājās.

Nav nekāds brīnums, ka tauksakne ir tik laba vaļējām brūcēm, ja tā tikpat labi satur kopā saplēstu miesu, kā ir salīmējusi šo gaļu, tad ir atrasts labs ārstniecības līdzeklis!

- Mazulīt, kā tu domā, vai varēsi mazliet iedzert šo šķidrumu? - viņa žestikulēja alu lauvēnam. Eila ielēja atdzesēto staipīgo virumu mazākā bērzu tāss bļodiņā. Lauvēns bija izlocījies no zāles tepiķīša un pūlējās piecelties kājās. Viņa palika bļodiņu tam zem purniņa. Mazais iešņācās un atkāpās.

Eila izdzirdēja zirga kāju dipoņu nākam augšā pa taciņu, pēc īsa brīža alā ienāca Vīnija. Pamanījusi lauvēnu, kas tagad bija pamodies un kustējās, ķēvīte pienāca klāt to pārbaudīt. Zirdziņš nolieca galvu, lai apostītu pūkaino radījumu. Mazais lauvēns, kas pieaudzis varētu iedvest bailes Vīnijas ciltsbrāļos, pats bija pārbijies no vēl viena liela un nepazīstama zvēra, kas rēgojās blakus. Siekalodamies un kāpdamies atpakaļ, mazulis rūca, līdz gandrīz jau bija nonācis Eilas klēpī. Sajutis sievietes kājas siltumu un atcerēdamies, ka šī smarža ir nedaudz pa­zīstamāka, tas iekārtojās viņai klēpī. Lauvēnam šajā vietā bija pārāk daudz jaunu un dīvainu lietu.

Pieņēmusi lauvas bērnu savā klēpī, Eila to apskāva un sāka dungot - tāpat kā būtu mierinājusi jebkuru bērnu. Tāpat kā bija mierinājusi sa­vējo.

"Ir jau labi. Tu pie mums pieradīsi."

Vīnija papurināja galvu un iezviedzās. Alu lauvēns Eilas klēpī vairs nešķita zirdziņam draudīgs, kaut ari Vīnijas instinkti stāstīja, ka no šādas smakas jāuzmanās. Vīnija jau iepriekš, dzīvodama kopā ar sie­vieti, bija mainījusi savu iedzimto uzvedības modeli. Varbūt tieši šo alu lauvēnu viņa varēs pieciest?

Jaunais dzīvnieks atsaucās uz Eilas mīļo čubināšanu un glāstiem, ar purniņu meklēdams vietiņu, kur pazīst pienu. "Tu esi izsalcis, mazulīt, vai ne?" Viņa pasniedzās pēc biezā buljona bļodiņas un turēja to zem lauvēna purniņa. Mazais to paostīja, bet nesaprata, ko ar to iesākt. Eila iemērca bļodā divus pirkstus un ielika tos mazuļa mutē. Tagad viņš zināja, ko darīt, - kā jau katrs zīdainis, arī lauvēns sāka zīst.

Sēdēdama savā mazajā alā, turēdama klēpī alu lauvas mazuli un šūpodama to šurpu turpu, kamēr viņš sūca divus pirkstus, sieviete at­cerējās viņas pašas dēlu; tā nu viņa nemaz nepamanīja, ka pār seju sāk ritēt asaras un pilēt uz pūkainā kažoka.

Saprašanās saikne starp vientuļo jauno sievieti un alu lauvas mazuli izveidojās pirmajās dienās un naktīs, kad Eila ņēma mazo lauvēnu līdzi savā guļamvietā, kur tas pieglaudās klāt un sūca viņas pirkstus - šāda saikne nekad agrāk nebija izveidojusies starp lauvēnu un viņa paša māti. Dabas likumi bija bargi - īpaši vareno plēsēju mazuļiem. Lauvu māte pirmajās nedēļās pēc lauvēnu dzimšanas, kad tiem vēl nav atvē­rušās actiņas, zīdīja savus mazuļus - un pat atļāva tiem vēl šad un tad pirmā pusgada laikā pasūkt pupu -, taču tie jau sāka ēst arī gaļu. Bet ēšanas paradumi lauvu barā nepieļāva nekādu sentimentalitāti.

Lauvene bija medniece, un atšķirībā no pārējiem kaķu dzimtas plē­sējiem viņa medīja barā. Trīs vai četras lauvenes kopā bija varena med- nieču komanda; viņas viegli spēja nogāzt no kājas veselīgu un milzīgu briedi vai pat sumbru bullēnu. Tikai pieaudzis mamuts varēja nebai­dīties no lauvenēm, tomēr arī pavisam jaunie un vecie mamuti bija pakļauti mednieču uzbrukuma briesmām. Bet lauvene nekad nemedīja bērniem, viņa medīja savam lauvu tēviņam. Bara vadonim vienmēr pienācās daļa no lauvenes medījuma. Tiklīdz barvedis parādījās, lau­venes atkāpās, un tikai tad, kad tēviņš bija pierijies, lauvenes drīkstēja savākt atlikumu. Nākamie ēšanas hierarhijā bija vecākie lauvu jaunekļi, un tikai pēc tam, ja vēl kaut kas bija palicis pāri, mazuļi drīkstēja pa­mieloties ar atliekām.

Ja mazulis, kas mocījās ar izmisīgu izsalkumu, mēģināja pieskriet pie medījuma un ārpus rindas paķert kādu kumosu, tad, visticamāk, viņš saņēma nāvējošu sitienu ar ķepu. Lai izvairītos no šādām briesmām, lauvenes bieži vien veda savus bērnus prom no medījuma, kaut arī mazuļi bija izsalkuši. Trīs ceturtdaļas no dzimušajiem lauvu mazuļiem nekad nesasniedza brieduma gadus. Vairums no tiem, kas izdzīvoja, tika padzīti no bara un kļuva par klaidoņiem - šādi klaidoņi nebija gaidīti nevienā vietā, it īpaši, ja tie bija tēviņi. Mātītēm klaidonēm bija nedaudz vieglāki likumi. Viņām varēja atļaut uzturēties bara tuvumā, ja tam bija par maz mednieču.