Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Vienīgais veids, kā lauvu tēviņš varēja nodrošināt savu pieņemšanu barā, bija par to cīnīties, bieži vien līdz pat nāvei. Ja bara vadonis sāka novecot vai bija ievainots, kāds jaunāks lauva vai, visticamāk, lauva klaidonis varēja viņu padzīt un uzņemties barveža pienākumus. Lauvu tēviņa pienākums bija aizsargāt bara teritoriju, kas bija iezīmēta ar viņa dziedzeru smaku vai vadošās lauvenes urīnu, un nodrošināt bara vairošanās pēctecību.

Šad un tad gadījās, ka kāds klaiņojošs lauvu tēviņš vai mātīte pie­vienojās, lai izveidotu jaunu bara kodolu, taču tiem bija jāizkaro sava niša tuvākajā teritorijā. Lauvām bija ļoti bīstama eksistence.

Bet Eila nebija lauvu mātīte, viņa bija cilvēks. Cilvēkbērnu vecāki ne tikai aizstāv savus lolojumus, bet arī rūpējas par tiem. Mazulis, kā vēlāk sieviete viņu nosauca, tika aprūpēts tā, kā neviens alu lauva savā mūžā nebūtu aprūpēts. Viņam nebija ne jācīnās ar citiem mazuļiem par ēdiena atliekām, ne arī jāizvairās no vecāku tēviņu smagās ķetnas sitieniem. Eila viņu apgādāja, viņa nesa mazulim medījumu. Kaut ari sieviete lauvēnam atdeva viņa tiesu, viņa neatteicās pati no savas tie­sas. Eila ļāva mazulim zīst savus pirkstus, kad vien viņš to vēlējās, un parasti ņēma viņu gultā sev blakus.

Mazulis tika pieradināts pie alas kārtības, vienmēr gāja ārā nokār­toties. To viņš nebija darījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija uz to spējīgs. Pat toreiz, kad pašā sākumā lauvēns bija iztaisījis peļķi, viņš par savu nedarbu savieba purniņā tādu pretīguma grimasi, ka Eilai bija jāsmejas. Tā nebija vienīgā reize, kad tas izsauca sievietes smaidu. Mazuļa grimases bieži lika Eilai smieties pilnā balsī. Viņam patika pie­lavīties no mugurpuses - vēl vairāk mazulim patika, ja Eila notēloja, ka nenojauš viņa nodomus, un izlikās izbrīnīta, ka lauvēns uzlec viņai mugurā; tomēr dažkārt viņa mācēja pārsteigt arī lauvēnu - pēdējā brīdī pagriezties un noķert viņu rokās.

Klana bērni allaž tika lutināti; sods reti kad sniedzās pāri bērna igno­rēšanai par viņa slikto uzvedību un tika piespriests tādā veidā, lai pie­saistītu viņa uzmanību. Kad bērni pieauga un apzinājās savu stāvokli attiecībā pret brāļiem, māsām un pieaugušajiem, viņi sāka pretoties zīdaiņu lutināšanai un centās atdarināt pieaugušo uzvedību. Ja tam radās atbalsts, tad parasti tā ari tika turpināts.

Eila tieši tāpat lutināja lauvas mazuli, it īpaši pašā sākumā, bet, kad lauvēns paaugās, tā spēlēšanās neizbēgami nodarīja sievietei sāpes. Ja trakas rotaļāšanās laikā mazulis viņai ieskrāpēja vai jokojoties no­gāza no kājām, Eilas parastā reakcija bija - pārtraukt rotaļas, un bieži sekoja klanā pierastais žests: "Pārtraukt!" Mazulis jūtīgi reaģēja uz Eilas noskaņojumu. Atteikums spēlēt virves vilkšanu ar nūju vai kādu vecu ādas gabalu lika viņam ar savu uzvedību remdēt sievietes dusmas, tas parasti izsauca viņai smaidu, vai arī mazulis centās aizsniegt pirkstus, ko pazīst.

Mazulis sāka adekvāti reaģēt uz Eilas žestu: "Pārtraukt!". Ar sievietes iedzimto jutīgumu pret darbībām un pozām viņa pamanīja lauvēna re­akciju un sāka šo signālu izmantot, kad vien vēlējās, tādējādi panākot, ka viņš pārtrauc darīt to, ko bija iesācis. Tā drīzāk bija nevis lauvēna dresēšana, bet gan savstarpējā sapratne, tomēr viņš ātri to apguva. Pēc Eilas signāla mazulis iemācījās apstāties skrējiena vidū vai gaisā pār­traukt rotaļīgu lēcienu. Kad ar asu pavēles formu tika parādīts signāls "Pārtraukt!", mazulim pēc tam bija nepieciešams saņemt mierinājumu - pazīst sievietes pirkstus, it kā viņš zinātu, ka ir izdarījis kaut ko tādu, kas Eilai nepatīk.

Arī pati Eila jutīgi reaģēja uz lauvēna noskaņojumu un nekādi ne­ierobežoja viņa fiziskās aktivitātes. Eila lauvēnu nosauca par Mazuli. Viņš drīkstēja tikpat brīvi iet un nākt kā viņa pati vai zirgs. Eilai nekad neienāca prātā savus draugus dzīvniekus iežogot vai piesiet. Tā bija viņas ģimene, viņas klans, dzīvas būtnes, kas dzīvoja kopā ar viņu alā un bija viņas dzīves sastāvdaļa. Sievietes vientuļajā pasaulē tie bija viņas vienīgie draugi.

Drīz vien jau Eila aizmirsa, cik klanam šķistu dīvaini, ka viņa dzīvo kopā ar dzīvniekiem, bet sieviete ļoti brīnījās par tām attiecībām, kas izveidojās starp alu lauvu un zirgu. Pēc dabas likumiem viņiem bija jābūt ienaidniekiem - medniekam un medījumam. Ja viņa būtu par to padomājusi toreiz, kad atrada savainoto lauvēnu, tad varbūt nebūtu to ņēmusi līdzi uz alu, kurā dzīvoja kopā ar zirgu. Viņa nebūtu iedomājusies, ka abi varētu sadzīvot kopā; tas bija daudz mazāk ticams nekā jebkura cita dzīvnieku pāra saradināšana.