Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pašā sākumā Vīnija tik tikko spēja lauvēnu paciest, bet, tiklīdz viņš at­veseļojās un tika uz kājām, bija grūti viņu ignorēt. Kad Vīnija ieraudzīja, ka Eila ir saķērusi vienu ādas gabala galu un mazulis, kratīdams galvu un rūkdams, tur zobos otru galu, zirga iedzimtā ziņkāre ņēma virsroku. Vīnijai bija jāpienāk klāt un jānoskaidro, kas te notiek. Apostījusi ādas gabalu, arī Vīnija sagrāba to zobos, un nu vilkšana notika uz trijām pusēm. Kad Eila savu galu atlaida, vilkšanas sacensības turpinājās starp zirgu un lauvu. Ar laiku Mazulis iemācījās pavilkt ādas gabalu zem sava ķermeņa un iespiest starp priekškājām - tāpat kā reiz kādu dienu plosīs medījumu tad nostājās zirga ceļā, cenzdamies iekārdināt Vīniju pa­ņemt otru galu un uzspēlēt vilkšanu. Ķēve bieži vien piekrita. Tā kā Mazulim nebija citu lauvēnu, ar ko spēlēties, viņš izmantoja tās dzīvās radības, kas bija apkārt.

Vēl viena spēle, kas Vīnijai ne visai patika, bet Mazulis nespēja savai vēlmei pretoties, bija astes ķeršana. Parasti tā bija Vīnijas aste. Mazulis ķēvei pielavījās no mugurpuses. Pieplacis pie zemes, lauvēns vēroja, kā aste kustas, un, drebēdams no satraukuma, virzījās uz priekšu tik viltīgi, it kā slepus zagtos. Tad, vispirms pagrozījies, metās tai virsū un bija laimīgs, dabūjis pilnu muti ar zirga astes sariem. Dažkārt Eila bija pārliecināta, ka Vīnija to lauvēnam atļauj, jo apzinājās, ka viņas aste tam izsauc stipru vēlēšanos tajā ieklupt, un izlikās, ka nemaz to nemana. Arī jaunajai ķēvītei patika rotaļāties. Vienkārši agrāk viņai nebija neviena rotaļu biedra. Eila nemācēja izdomāt rotaļas, jo nekad nebija to mācījusies.

Bet pēc kāda brīža, kad Vīnijai jau sāka tas apnikt, viņa metās virsū astes medniekam un iekoda Mazulim dibenā. Kaut arī Vīnija bija radusi būt iecietīga, viņa nekad neatteicās no iespējas parādīt savu pārākumu. Nu un kas, ka Mazulis ir alu lauva, viņš ir tikai mazulis! Ja Eila bija Mazuļa māte, Vīnija kļuva par viņa auklīti. Kad abu starpā spēles ar laiku pierima, pārmaiņa no iecietības uz aktīvām rūpēm radās viena noteikta fakta dēļ - Mazulis mīlēja izkārnījumus.

Gaļēdāju mēsli viņu neinteresēja; Mazulim patika tikai zālēdāju iz­kārnījumi. Tādās reizēs, kad, skrienot pa stepi, viņš tos atrada, tad mūždien tajos izvārtījās. Kā jau pārsvarā visas lauvēna spēles, arī šī bija gatavošanās nākotnes medībām. Dzīvnieka mēsli varēja nomaskēt lauvas smaku, bet tas nelika Eilai mazāk smieties, kad Mazulis atrada jaunu sūdu čupu. īpaši viņš bija iecienījis mamutu izkārnījumus. Ieskā­vis ķetnās lielās bumbas un sašķaidījis tās, lauvēns tajās izvārtījās.

Bet nevieni citi mēsli nebija tik brīnišķīgi kā Vīnijas. Kad Mazulis pir­moreiz atrada sakaltušu mēslu čupu, ko Eila mēdza izmantot kā papildu kurināmo, viņš nespēja rimties. Lauvēns nēsāja tos apkārt, vārtījās, spēlējās un ierīvējās tajos. Atgriezusies alā, Vīnija saoda no Mazuļa nākam savu smaku. Viņai likās, ka Mazulis ir daļa no viņas pašas. No tā brīža Mazuļa klātbūtnē jaunā ķēve zaudēja pēdējās nervozitātes pa­liekas un pieņēma to kā savu aizbilstamo. Viņa to vadīja un sargāja, un, ja dažkārt lauvēns reaģēja diezgan nesaprotamā veidā, tas nemazināja Vīnijas uzmanīgās rūpes.

Tajā vasarā Eila jutās laimīgāka, nekā bija bijusi kopš tā brīža, kad pameta klanu. Vīnija bija kļuvusi par labu kompanjonu un vairāk nekā draudzeni; Eilai nebija ne jausmas, ko viņa tajā bargajā un vientuļajā ziemā būtu bez Vīnijas darījusi. Bet lauvēna ienākšana viņas saimē uzjundīja jaunas vēsmas. Mazulis Eilas dzīvē ienesa smieklus. Skato­ties uz gādīgo zirgu un rotaļīgo lauvēnu, allaž varēja atrast kaut ko uzjautrinošu.

Kādā siltā vasaras saulgriežu dienā Eila bija pļavā un vēroja, kā Vīnija un Mazulis spēlē kādu jaunu rotaļu. Viņi dzinās viens otram pakaļ pa lielu apli. Sākumā jaunais lauvēns nedaudz piebremzēja, ļaudams Vīnijai sevi panākt, tad rāvās uz priekšu, bet ķēve skrēja lēnāk, un Mazulis nonāca viņai aiz muguras. Tad atkal ķēve rāvās uz priekšu, līdz Mazulis, regulēdams savu ātrumu, atkal viņu panāca. Eilai šķita, ka tas ir pats jautrākais, ko savā dzīvē redzējusi. Jaunā sieviete smējās tik aizrautīgi, ka, vēderu turēdama, sabruka pie koka.

Kad smieklu lēkme bija pierimusi, sieviete pēkšņi sāka prātot: kas tā bija par skaņu, kas nāca no viņas šādos jautrības brīžos? Kāpēc tas tā notika? Tā radās tik dabiski pati no sevis, un neviena nebija līdzās, kas pateiktu, ka tas nav piedienīgi. Kāpēc tad tas nebija piedienīgi? Eila nevarēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējusi kādu klanā smejamies vai smaidām, tikai savu dēlu. Tomēr klana ļaudis saprata humoru, smieklīgi stāsti tika pavadīti ar piekrītošu galvas mājienu, un prieka izteiksme vairāk atspoguļojās tieši acis. Sieviete atcerējās, ka klana ļaudis mā­cēja taisīt grimasi, kas bija līdzīga Eilas smaidam. Tomēr šī izteiksme izteica nervozas bailes vai draudus, nevis tādu laimes apjausmu, kā to izjuta Eila.