Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Bet, ja jau reiz smiekli liek viņai tik labi justies un rodas tik dabiski, vai tad tas varētu būt kas slikts? Vai tie Citi, kas līdzīgi viņai, arī sme­jas? Citi. Siltās, laimīgās izjūtas pameta Eilu. Viņai nepatika domāt par Citiem. Tas viņai atgādināja par to, ka bija pārstājusi viņus meklēt, un izsauca dalītas jūtas. Iza bija teikusi, lai Eila tos atrod, turklāt dzīvo­šana vienatnē varēja būt bīstama. Ja viņa saslimtu vai notiktu kāds negadījums, kas tad viņai palīdzētu?

Bet, dzīvojot šajā ielejā kopā ar savu zvēru ģimeni, Eila jutās tik laimīga. Vīnija un Mazulis neskatījās uz viņu nosodošām acīm, kad jaunā sieviete aizmirsās un sāka skriet. Jaunie draugi nekad viņai nelika pārstāt smaidīt vai raudāt, nediktēja, ko un kad drīkst medīt un kādus ieročus lietot. Viņa pati bija noteicēja, un tas lika viņai justies brīvai. Eila nepadomāja, ka laiks, kas tiek veltīts, lai rūpētos par fiziskajām vajadzībām - pārtiku, siltumu un pajumti ierobežo viņas brīvību, un tieši tam viņa velta visas savas pūles. Notika pretējais. Tas deva viņai pārliecību un apziņu, ka var pati par sevi parūpēties.

Ar laiku - un īpaši pēc Mazuļa ienākšanas ģimenē - bēdas, ko Eila bija izjutusi par mīļajiem cilvēkiem, pārgāja. Tukšums un vajadzība pēc cilvēciskiem kontaktiem bija pārvērties par pastāvīgām sāpēm, kas jau šķita norma. Jebkura šī tukšuma mazināšana kļuva par prieka izpausmi, abi dzīvnieciņi ļoti pūlējās, lai šo tukšumu aizpildītu. Eilai patika domāt par to kārtību, kas bija nodibināta starp viņu - kā mazu meiteni - un Izu, un Krebu, tikai šoreiz atšķirība bija tāda, ka Vīnija rūpējās par Ma­zuli. Un, kad naktī lauvēns ar savām priekšējām ķetnām, ievilcis nagus, viņu apskāva, Eila ieritinājās tam blakus; viņa pat spēja iztēloties, ka tas ir Durks - viņas dēliņš.

Eilai negribējās iet projām un meklēt svešos Citus - ar nepazīstamām tradīcijām un aizliegumiem; tie Citi varbūt neļaus viņai smieties. "Viņi neļaus," viņa pie sevis nodomāja. "Es negribu dzīvot kopā ar tādiem cilvēkiem, kas man atkal neļaus smieties."

Dzīvnieki jau sāka pagurt no rotaļas. Vīnija ēda zāli, bet Mazulis, izkārtu mēli un smagi elsodams, atpūtās blakus. Eila uzsvilpa; svilpiens lika Vīnijai un lauvēnam pienākt pie viņas.

- Man jādodas medībās, Vīnij, - sieviete žestikulēja. - Mazulis tik daudz ēd un tik ātri aug liels.

Tiklīdz lauvēns atveseļojās no savām likstām, viņš vienmēr gāja līdzi Eilai un Vīnijai. Lauvu barā mazie lauvēni nekad netika atstāti vieni, tāpat kā klana bērni, tā ka Eilai viņa uzvedība šķita pilnīgi normāla. Bet tas radīja problēmu. Kā gan lai viņa medī, ja blakus atrodas alu lauva? Tomēr, kad attīstījās Vīnijas aizsargājošie mātes instinkti, problēma at­risinājās pati no sevis. Lauvu mammai, kamēr vēl mazuļi bija pavisam mazi, bija izveidojies ieradums izveidot apakšgrupu, kurā ietilpa viņas bērni un kāda jaunāka lauvene. Tā parasti pieskatīja mazuļus, kamēr pati lauvene devās medībās, un Mazulis šajā lomā pieņēma Vīniju. Eila bija droša, ka neviena hiēna, ne arī kāds līdzīgs dzīvnieks neuzdrošinā­sies nonākt zem ķēves kājas spēriena, kas tiks izdarīts, lai aizsargātu savu aizbilstamo, bet tas nozīmēja, ka sievietei atkal jāmedī, ejot kājām. Tomēr klejošana pa stepi alas tuvumā kāda piemērota dzīvnieka meklē­jumos, kuru varētu nomedīt ar lingu, pavēra viņai negaidītu iespēju.

Agrāk Eila vienmēr bija izvairījusies no alu lauvu bara, kas klīda pa teritoriju austrumos no ielejas. Bet šoreiz, pamanījusi dažus lauvas atpūšamies nīkulīgu priežu pavēnī, viņa nolēma, ka pienācis laiks uzzi­nāt kaut ko vairāk par šiem zvēriem, kas personificēja viņas totēmu.

Tā bija bīstama nodarbošanās. Kaut arī Eila bija medniece, viņa ļoti viegli varēja nonākt laupījuma lomā. Bet viņa jau agrāk bija novērojusi plēsējus, pirms iemācījās padarīt sevi neievērojamu. Lauvas zināja, ka sieviete tos novēro, bet pēc pāris pirmajām reizēm dzīvnieki nolēma viņu ignorēt. Tomēr tas nemazināja briesmas. Ikviens lauva jebkurā brīdī varēja viņai uzbrukt kaut vai tāpēc, ka bija sliktā omā, bet, jo ilgāk Eila šos dzīvniekus vēroja, jo pievilcīgāki un saistošāki tie likās.

Lielāko laika daļu šie dzīvnieki pavadīja guļot vai atpūšoties, bet, kad tie medīja, tad skrēja ātri un bija varen nikni. Vilki, uzbrūkot barā, varēja nomedīt lielu briedi; viena pati alu lauvene spēja to izdarīt daudz ātrāk. Lauvas medija tikai tad, kad bija izsalkuši, un varēja ēst tikai reizi vairāku dienu laikā. Lauvām nebija nepieciešamības uzkrāt pārtiku priekšdienām, kā to darīja Eila, viņi medīja cauru gadu.