Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Mazulis ielīda bedrē, rāpās pa to augšup, ar ķetnām izārdīdams bed­res malas, lēca tai pāri, bez problēmām lēkāja iekšā un ārā. Viņš vārtījās dubļos, ko Eila bija sakrāvusi uz vecās sumbra ādas nojumes, kuru joprojām izmantoja dubļu aizvilkšanai. Kad Eila vilka dubļus projām, arī Mazulis izdomāja vilkt nojumi uz savu pusi. Tā taču bija virves vilkšanas spēle, un visi dubļi izbira pa zemi.

- Mazuli! Kā lai es izroku šo bedri? - Eila aizkaitināta, bet smieda­mās pajautāja. Tas Mazuli vēl vairāk iedrošināja. - Pagaidi, es sadabūšu tev kaut ko velkamu. - Viņa parakņājās vācamajos grozos, kurus bija nocēlusi no Vīnijas muguras, lai ķēvītei būtu ērtāk ganīties, un atrada briežādu, ko bija paņēmusi kā paklājiņu, ko uzsegt, ja gadījumā līs lietus. - Mazuli, paspēlējies ar šo te, - sieviete žestikulēja, aizvilka briežādu pa zemi un nolika Mazulim priekšā. Tieši tas lauvēnam bija nepieciešams. Viņš nespēja pretoties briežādai, kas tika vilkta pa zemi. Spēlēdamies pats ar sevi, mazulis bija ārkārtīgi iepriecināts. Viņš savilka ādas gabalu sev starp ķepām tā, ka Eilai bija jāsmaida.

Par spīti lauvēna nedarbiem, Eilai izdevās pabeigt rakšanu un apklāt bedri ar ādas gabalu, ko tieši tādam nolūkam bija paņēmusi līdzi, un uzmest pa virsu dubļu kārtu. Pāri bedrei nostiepto ādas gabalu saturēja četri mietiņi, un, kad Eila bija tikko visu pabeigusi, Mazulim bija bedre jāpārbauda. Viņš iekrita slazdā, tad, no sašutuma šokēts, izlēca ārā, bet pēc tam vairs bedrei netuvojās.

Tiklīdz bedre bija sagatavota, Eila uzsvilpa Vīnijai un apmeta slaidu loku, lai nokļūtu kulanu bara aizmugurē. Sieviete nespēja sevi piespiest atkal medīt zirgu, pat kulans lika viņai justies neērti. Šis dzīvnieks, kas izskatījās pa pusei ēzelis, bija ļoti līdzīgs zirgam, bet kulanu bars atra­dās tik izdevīgā stāvoklī, lai kādu no šiem dzīvniekiem iedzītu slazdā, ka Eila nedrīkstēja šo izdevību laist garām.

Pēc Mazuļa rotaļām ap bedri Eilai radās vēl lielāka pārliecība, ka viņš traucēs medības, bet, tiklīdz viņi bija nokļuvuši kulanu bara aizmugurē, lauvēna izturēšanās mainījās. Viņš pielavījās kulaniem tāpat, kā bija to darījis, ķerstīdams Vīnijas asti, it kā patiešām varētu kādu no tiem nogāzt gar zemi, kaut arī bija tam vēl daudz par jaunu. Eila saprata, ka Mazuļa rotaļas ir maza lauvēna versija par pieauguša lauvas medību iemaņām, kas reiz viņam būs nepieciešamas. Jau no dzimšanas lauvēns bija mednieks; viņa izpratne par klusu pielavīšanos bija instinktīva.

Sev par pārsteigumu, Eila atklāja, ka Mazulis īstenībā ir liels palīgs. Kad ganāmpulks bija pievirzījies tik tuvu slazdam, ka cilvēka un lauvas smaka lika tam pagriezties, jaunā medniece ar kliedzieniem un bļāvie­niem skubināja Vīniju uz priekšu, likdama dzīvniekiem panikā bēgt. Lauvēns saprata, ka tas ir signāls, un arī metās pakaļ dzīvniekiem. Alu lauvas smaka kulanos izraisīja vēl lielāku paniku. Viņi skrēja tieši iekšā lamatās.

Turēdama rokā pīķi, Eila noslīdēja no Vīnijas muguras un lielā ātrumā metās pie sēcošā kulana, kas centās izkārpīties no bedres, bet Mazulis jau bija priekšā. Vēl neapzinādamies lauvas nāvējošo, žņaudzošo tvē­rienu pie dzīvnieka rīkles, mazais lauvēns uzlēca kulanam mugurā un ar piena zobiem, kas vēl bija par maziem, lai radītu kādas briesmas, iekodās dzīvnieka skaustā. Bet tā viņam bija tikai pirmā pieredze.

Ja Mazulis vēl joprojām būtu dzīvojis lauvu barā, neviena pieaugusi lauvene nebūtu viņam ļāvusi šādā veidā uzklupt medījumam. Jebkurš mēģinājums būtu nekavējoties pārtraukts ar nāvējošu ķetnas belzienu. Lai gan lauvas spēja attīstīt lielu ātrumu, tās bija tikai sprinteri, bet viņu medījums bija gargabala skrējēji. Ja lauvas nespēja uzklupt savam medījumam pirmajā ātrajā lēcienā, tad pastāvēja risks, ka medījums var aizbēgt. Lauvas nevarēja pieļaut, ka lauvēns praktizējas medību mākslā, viņš to drīkstēja darīt tikai rotaļājoties, līdz kļūst jau gandrīz pieaudzis.

Bet Eila bija cilvēks. Viņai nebija tāds pats skriešanas ātrums kā medījamiem dzīvniekiem vai plēsoņām, nebija ne tādu ķetnu, ne ilkņu. Viņas ierocis bija smadzenes. Pateicoties tām, viņa bija izdomājusi tādus līdzekļus, kas kompensēja iedzimta medību talanta trūkumu. Slazds, kas pavēra iespēju medīt daudz lēnākam un vārgākam radījumam, piemē­ram, cilvēkam, pat lauvēnam deva iespēju pamēģināt.

Kad Eila, pavisam aizelsusies, ieradās, kulans ar baiļu pilnām acīm sakņupa bedrē, un alu lauvas mazulis rūkdams bija ieķēries tam skaustā, ar saviem piena zobiem mēģinādams izdarīt nāvējošo kodienu. Ar drošu pīķa triecienu sieviete izbeidza dzīvnieka mocības. Reizē ar Mazuli, kas joprojām karājās tam skaustā, dzīvnieks sabruka. Lauvēna asie zobiņi bija tikai ievainojuši kulana ādu. Tikai tad, kad medījums vairs nekus­tējās, Mazulis to atlaida vaļā. Stāvēdams uz medījuma, kas bija krietni lielāks par viņu pašu, pilns lepnuma un pašapziņas, ka tieši viņš ir to nogalinājis, lauvēns centās ierūkties. Eila smaidīja lepnu un iedrošinošu mātes smaidu.