Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila pamanīja, ka ir vēl viena attīstības fāze, kurā Mazulis apsteidz savus līdzgaitniekus. Mazulis bija pāragri attīstījies mednieks. Pēc tās pirmās reizes, kad lauvēns ar lielu prieku dzinās pakaļ kulaniem, viņš vienmēr piedalījās medībās un pavadīja Eilu. Mazulim bija dota iespēja trenēties uz īstiem medījumiem, nevis kā bara mazuļiem - pielavīties un medīt citam citu. Lauvene būtu strikti aizliegusi viņam piedalīties medībās, savukārt Eila viņu iedrošināja to darīt un priecājās par Mazuļa līdzdalību. Alu lauvēna iedzimtās medību metodes bija tik ļoti līdzīgas Eilas metodēm, ka viņi medija kā viena komanda.

Tikai reizi Mazulis pasteidzās par agru un sāka dzīt ganāmpulku, izklīdinādams to pirms slazdu bedres. Toreiz Eila bija tik nikna uz viņu, ka Mazulis zināja: viņš ir pieļāvis milzīgu kļūdu. Nākamajā reizē viņš uzmanīgi vēroja sievietes darbošanos un turēja sevi grožos, iekams Eila nebija neko uzsākusi. Kaut arī Mazulim pašam pirms Eilas ierašanās vēl nebija izdevies nogalināt lamatās iekritušo dzīvnieku, sieviete bija pārliecināta, ka nepaies ilgs laiks un tas notiks.

Lauvēns atklāja, ka mazāku dzīvnieku medības ar Eilas lingu arī ir jautrs pasākums. Ja sieviete vāca pārtikas krājumus, par ko viņam ne­bija nekādas intereses, viņš dzenāja visu, kas kustējās, - ja pats tajā laikā negulēja. Bet, kad Eila medīja, lauvēns, ieraugot medījumu, iemācījās sastingt - tāpat kā viņa. Vērodams un nogaidīdams, kamēr Eila izņem lingu un izmet akmeni, jau nākamajā brīdī viņš metās pa­kaļ medījumam. Lauvēns bieži palīdzēja atvilkt medījumu, bet dažkārt jaunā sieviete viņu atrada ar zobiem iekodušos dzīvnieka rīklē. Tādās reizēs Eila nesaprata, vai medījumu bija nogalinājusi viņas linga vai arī lauvēns, aizspiežot dzīvnieka rīkli, bija pabeidzis darbu tā, kā parasti lauvas nogalina savu medījumu, to nožņaudzot. Ar laiku Eila iemācījās noteikt, kad Mazulis, saodis medījumu, sastingst, bet viņa pati vēl nav to pamanījusi. Parasti tas bija kāds mazāks dzīvnieciņš, kuru lauvēns pats uzšķērda.

Mazulis bija spēlējies ar gaļas gabalu, ko Eila bija viņam iedevusi, īpašu interesi par to neizrādīdams, un tad aizgājis gulēt. Viņš pamodās izsalcis, kad izdzirdēja, kā Eila kāpj augšup pa stepes stāvo sienu virs alas. Vīnijas tuvumā nebija. Lauvēni parasti tiek atstāti savvaļā, kur šajā gadalaikā rosīgi darbojas hiēnas un citi plēsēji, bet Mazulis savu mācību jau bija guvis agrā bērnībā un to labi atcerējās. Viņš uzlēca kājās un sasniedza klints augšdaļu ātrāk par Eilu, un turpināja iet vi­ņai blakus. Sieviete redzēja, kā Mazulis apstājas, pirms pati pamanīja milzīgu kāmi, bet dzīvnieciņš jau bija abus ieraudzījis un sāka skriet projām, pirms vēl Eila paspēja izmest akmeni. Viņa nebija pārliecināta, vai trāpījusi mērķī.

Nākamajā mirklī Mazulis metās tam pakaļ. Eilai pienākot klāt, Mazuļa purniņš jau bija ieracies uzšķērstajā un asiņainajā kāmja vēderā; sievie­tei ļoti interesēja uzzināt - kurš no viņiem bija kāmi nomedījis. Viņa pastūma Mazuli malā, lai izpētītu, vai neredzēs mestā akmens pēdas. Lauvēns pretojās tikai īsu bridi - Eilai atlika uz viņu bargi paskatīties, un pēc tam bez liekas ķīvēšanās Mazulis piekāpās. Viņš bija no Eilas rokas saņēmis pietiekami daudz pārtikas, lai zinātu, ka viņa vienmēr par to parūpēsies. Pat pēc kāmja apskates Eila nebija pārliecināta, kā dzīvnieciņš ticis nogalināts, bet, uzslavējot lauvēnu, jaunā sieviete to atdeva atpakaļ Mazuļa ķetnās. Tas jau bija sasniegums, ka lauvēnam šoreiz bija izdevies pārplēst dzīvnieka ādu.

Pirmais dzīvnieks, par kuru Eila nešaubījās, ka tas ir Mazuļa medī­jums, bija zaķis. Tā bija viena no tām nedaudzajām reizēm, kad viņai pašai akmens no lingas izslīdēja. Sieviete apzinājās, ka bija izdarījusi sliktu metienu, - akmens nokrita tikai pāris pēdu attālumā, bet metiena kustība bija devusi jaunajam lauvam zīmi sākt medības. Pēc brīža viņa atrada Mazuli uzšķēržam savu medījumu.

- Mazuli! Cik tu esi lielisks! - īpatnējā veidā, runādama skaņu un zīmju valodu sajaukumā, Eila viņu dāsni uzteica tāpat kā visus klana zēnus, kas saņem uzslavas par pirmā mazā dzīvnieka nomedīšanu. Lau­vēns nesaprata, ko viņa teica, bet saprata to, ka bija Eilu iepriecinājis. Sievietes smaids, attieksme un stāja - viss liecināja par viņas labo noskaņojumu. Kaut arī vēl būdams par jaunu medībām, Mazulis bija apmierinājis savu iedzimto tieksmi medīt un bija saņēmis atzinību no sava bara galvenā barveža. Viņš bija rīkojies pareizi un to zināja.