Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tad, ielēkusi bedrē pie lauvēna, jaunā medniece pagrūda to sānis. - Pabīdies, Mazuli! Man jāapsien šī virve ap viņa kaklu, lai Vīnija to varētu izvilkt ārā.

Kad zirgs - vilkdams aiz siksnām, kas bija apsietas tam ap krūtīm, - izcēla kulanu no bedres, lauvēns bija viens īsts un nervozs enerģijas kamols. Mazulis metās bedrē, lēca no tās ārā un, kad kulans beidzot bija dabūts no bedres laukā, atkal lēca tam virsū un nost. Viņš no prieka nezināja, ko darīt. Lauvam, kas nogalinājis medījumu, pienācās pirmā tiesa, bet tik mazi lauvēni parasti nenogalināja. Pēc ierastā hierarhijas modeļa viņi stāvēja rindā pēdējie.

Eila izstiepa kulanu visā garumā, lai iegrieztu tam vēderā; griezu­mam bija jāsākas no tūpļa un jābeidzas rīklē. Lauva būtu uzšķērdis dzīvnieku līdzīgā veidā un vispirms izrautu mīkstos pavēderes gabalus. Mazulim modri viņu uzmanot, Eila iegrieza dzīvnieka pavēderē, tad pagriezās un atpleta to žākleniski, lai uzšķērstu tam visu vēderu.

Mazulis vairs nespēja gaidīt. Iebāzis galvu uzšķērstajā vēderā, tas tvarstīja asiņainās iekšas, kas bija izkārušās ārā. Viņa asie zobiņi plēsās cauri mīkstajiem iekšējiem audiem un kaut ko tajos atrada. Mazulis bija kaut ko sagrābis zobos un vilka to uz savu pusi, kā jau bija to pieradis darīt virves vilkšanas spēlē.

Pabeigusi dzīvnieka uzšķēršanu, Eila pagriezās un juta, ka viņu pār­ņem nevaldāma smieklu lēkme. Sieviete kratījās smieklos, līdz acīs sasprāga asaras. Mazulis bija saķēris zarnu, bet negaidīti, viņam at­kāpjoties, neviens nepretojās. Tā tik vilkās uz āru. Viņš nepacietīgi bija turpinājis to vilkt, līdz garā zarnu virve bija izstiepusies vairāku pēdu garumā, un, skatoties uz Mazuļa pārsteigto izteiksmi, Eila nevarēja nesmieties. Pieķērusi pie sāna, viņa, smieklos kratīdamās, nokrita gar zemi, cenzdamās atgūt savaldību.

Nesaprazdams, ko sieviete dara, pie zemes nokritusi, Mazulis palaida zarnas vaļā un nāca pārbaudīt. Smaidīdama par to, kā lauvēns lēkšoja pie viņas, Eila sagrāba viņa galvu savās rokās un paberzēja vaigu pret Mazuļa pūkaino kažoku. Tad pakasīja tam aiz ausīm un pabužināja ne­daudz asinīm notraipīto purniņu, kamēr lauvēns laizīja viņai rokas un iekārtojās klēpī. Atradis sievietes divus pirkstus un ar savām priekšķe- pām piespiezdamās viņas gūžas, lauvēns tos pazīda, dziļi rīklē izdodams zemas, rūcošas skaņas.

"Es nezinu, Mazuli, kas tevi nolika manā ceļā," Eila nodomāja, "bet esmu ļoti priecīga, ka esi kopā ar mani."

14

Līdz rudenim alu lauva jau bija izaudzis lielāks par vilku un viņa bērnišķīgais apaļīgums piekāpās izstīdzējušu kāju un muskuļu spēka priekšā. Lai gan viņa auguma apmēri bija lieli, viņš vēl joprojām bija lau­vēns, un Eila, viņam rotaļājoties, saņēma kārtējo zilumu vai skrambu. Sieviete nekad Mazuli nesita - viņš vēl bija tikai bērns. Tomēr viņa varēja tam aizrādīt ar signālu "Pārtrauc, Mazuli!", atgrūžot to nost un piebilstot: - Nu jau gana, tu pārāk slikti uzvedies! - un aiziet prom.

Ar to bija pietiekami, lai liktu nožēlas pilnajam lauvēnam steigties viņai pakaļ, būt pazemīgi paklausīgam, - tā bara lauvas parasti darīja barvežu priekšā. Eila nespēja tam pretoties, un laimīgā kņada, kas se­koja piedošanai, parasti jau bija daudz apvaldītāka. Pirms lēkt augšup un uzlikt ķetnas Eilai uz pleciem, lai apgāztu viņu augšpēdus, nevis notriektu no kājām, Mazulis allaž ievilka nagus un ar priekšējām ķet­nām sievieti apskāva. Ari viņai bija Mazulis jāapkampj, un, kaut ari viņš ar zobiem saņēma viņas plecu vai roku mutē - kā reiz kādu dienu to darīs ar lauveni, kuru aplēks, - lauvēns bija maigs un nekad nesa- vainoja Eilas ādu.

Sieviete pieņēma lauvēna uzbrukumus un mīlestības pierādījumus, bet klanā bija sava kārtība: kamēr vīrietis nav nomedījis savu pirmo medījumu un sasniedzis pieauguša cilvēka stāvokli, dēlam jāklausa māte. Eila rīkojās tieši pēc tāda paša parauga. Lauvēns viņu uztvēra kā mammu. Upēc bija tikai dabiski, ka viņa bija noteicēja.

Sieviete un zirgs bija lauvēna bars; viņi bija viss, kas viņam piederēja. Tajās pāris reizēs, kad klejojumos pa stepi viņš kopā ar Eilu bija saticis citus lauvas, Mazuļa ziņkārīgā tuvošanās lauvu baram tika skaidri un gaiši noraidīta, un par to liecināja rēta uz viņa purniņa. Pēc plūkšanās, kad lauvēns ar asiņojošu purniņu atskrēja atpakaļ, sieviete turpmāk, kad līdzi bija Mazulis, centās savā ceļā no citiem lauvām izvairīties, bet, būdama stepē viena, viņa joprojām lauvas novēroja.

Viņa atklāja, ka salīdzina savvaļas bara lauvēnus ar savu Mazuli. Viens no pirmajiem novērojumiem bija šāds: Mazulis savam vecumam ir izaudzis par lielu, jo salīdzinājumā ar bara lauvēniem viņš nekad nebija izbaudījis bada periodus, kad ribas izspiežas uz āru kā sīki vilnīši smiltis un nespodrā spalva saveļas; vēl mazāk viņam draudēja bada nāve. Ar Eilas pastāvīgo aprūpi un uztura nodrošināšanu viņš varēja sasniegt sava fiziskā potenciāla maksimālo robežu. Kā klana sieviete, kam ir veselīgs un apmierināts bērns, Eila lepojās, redzot, kā viņas Mazulis salīdzinājumā ar savvaļas bara lauvām izaug labi kopts un liels.