Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pieķēries pie borta, bailēs un pārsteigumā plati ieplestām acīm, vīrie­tis pavirzījās uz priekšu un vēroja, kā upes krasts pazib garām milzīgā ātrumā. Pasniedzies pēc harpūnas tauvas, kas nospriegota gulēja ūdenī, un, to parāvis, Jondalars apsvēra domu par tauvas pārgriešanu. Tā vietā laivas priekšgals iegrima tik dziļi, ka tajā sāka smelties iekšā ūdens. Store sāka haotiski peldēt šurpu turpu, vilkdama sev līdzi mazo kanoe laivu. Grīļodamies no viena sāna uz otru, viņš pieķērās pie virves.

Vīrietis nepamanīja, kā bija pabraucis garām laivu būves klajumam, un neredzēja cilvēkus, kas krastmalā stāvēja, muti iepletuši, un skatījās uz mazo laivu, kas, lielās zivs vilkta, milzīgā ātrumā traucās augšup pa straumi, un Jondalaru, kas, pārkāries pāri bortam, ar abām rokām ieķēries virvē, cīnījās, lai izvilktu harpūnu.

-    Vai tu to redzi? - Tonolans pajautāja. - Manu brāli velk nevaldāma zivs! Šķiet, ka neko tādu vēl neesmu redzējis. - Viņa smaids pārvērtās skaļos smieklos. - Vai redzējāt, kā šis, cenzdamies zivi palaist vaļā, bija ieķēries virvē? - Nespēdams rimties, Tonolans uzsita sev pa gurnu. - Jondalars nenoķēra vis zivi, bet zivs noķēra viņu!

-    Tonolan, tur nav nekā smieklīga! - Markeno aizrādīja, pats pūlē­damies saglabāt nopietnu seju. - Tavs brālis ir iekļuvis ķezā.

-    Jā, jā. Bet vai jūs viņu redzējāt? Viņu vilka zivs! Tikai nestāstiet, ka tur nav nekā smieklīga!

Tonolans atkal iesmējās, bet palīdzēja Markeno un Barono iestumt laivu ūdenī. Tajā iekāpa arī Dolando un Karolio. Atstūmušies no krasta, cik vien ātri spēdami, vīri sāka airēt augšup pa straumi. Jondalars bija nonācis nelaimē; viņam draudēja reālas briesmas.

Store sāka pagurt. Harpūna un vīrieša vilkšana kopā ar laivu bija zivi pamatīgi nokausējusi. Straujais un pārsteidzīgais skrējiens kļuva lēnāks. Tas deva Jondalaram laiku apsvērt situāciju - viņš joprojām nespēja kontrolēt laivas virzienu. Vīrietis atradās krietnu gabalu upes augštecē; viņš nekad nebija atradies tik tālu prom kopš tās reizes, kad pa sniegu un gaudojošu vēju tika atvests šurp. Pēkšņi viņš saprata, ka ir jāpārgriež virve. Nebija jēgas ļaut sevi aizvilkt vēl tālāk uz priekšu.

Jondalars atlaida rokas no laivas borta un sniedzās pēc naža. Bet, kad vīrietis bija no maksts izņēmis nazi ar briežraga rokturi, store savā pēdējā pirmsnāves cīņā centās atbrīvoties no sāpīgās harpūnas. Zivs svaidījās un cīnījās ar tādu spēku, ka ikreiz, kad tā ienira dziļāk, laivas priekšgals pagāja zem ūdens. Apgāzusies koka laiva joprojām vēl turē­tos virs ūdens, bet, stāvus gaisā un piesmēlusies ar ūdeni, tā nogrimtu upes dibenā. Laivai šūpojoties un mētājoties, Jondalars centās pārgriezt virvi, kamēr pats tika triekts no viena borta pie otra. Viņš nepamanīja ūdeni peldošu baļķi, kas zem ūdens ar straumes ātrumu peldēja viņam virsū, līdz ietriecās kanoe laivā, izsizdams viņam no rokām nazi.

Viņš ātri atguvās un centās palaist virvi vaļīgāk, lai kanoe tik bīstami ātri nepildītos ar ūdeni. Ar pēdējiem izmisīgajiem pūliņiem sevi atbrīvot store metās uz priekšu krasta virzienā, un beidzot tai izdevās atbrīvoties no harpūnas, kas bija ieurbusies tās ķermenī. Bet bija jau par vēlu. Pa milzīgo caurumu stores sānos izplūda zivs pēdējā dzīvības elpa. Milzīgā jūras radība nogrima upes dzelmē, tad ar vēderu uz augšu uzpeldēja ūdens virspusē. Tās pēdējā noraustīšanās liecināja par neparasto cīņu, ko aizvēsturiskā zivs bija izcīnījusi.

Garā upe savā līkumotajā plūdumā tieši tajā vietā, kur zivs bija izvēlējusies nomirt, bija izveidojusi nelielu līkumu, kurā bija radusies neliela pretstraume. Pēdējais stores izrāviens bija aiznesis laivu mutu­ļojošā upes līcī netālu no krasta. Kanoe, aiz kuras vilkās vaļīga tauva, mētājās un šūpojās, atsizdamās pret baļķi un zivi, kas atdusējās kaut kur pa vidu starp upes līci un straumi.

Pēc cīņas karstuma tagad Jondalaram bija dots mierīgs laiks apsvērt: viņam ir paveicies, ka virve nav nogriezta. Bez aira viņš nespēs vadīt laivu, ja tā sāks peldēt lejup pa straumi. Krasts bija tuvu: šaura, akme­ņaina krastmalas strēle beidzās tur, kur upe meta līkumu, un tālāk jau bija stāvs krasts, kurā koki auga tik tuvu ūdenim, ka to kailās saknes bija izlauzušās cauri akmeņiem un centās kaut kur pieķerties, lai iegūtu kaut kādu atbalstu. Varbūt šajā vietā viņš varētu atrast ko līdzīgu, kas kalpotu aira vietā? Jondalars dziļi ievilka elpu, lai sagatavotos ienirt aukstajā ūdenī, un pārslīdēja pāri laivas malai.

Upe bija dziļāka, nekā viņš bija gaidījis; vīrietim ūdens sniedzās pāri galvai. Izkustinātā laiva aizpeldēja pa straumi; zivs tika piedzīta tuvāk krastam. Jondalars sāka peldēt pakaļ laivai, cenzdamies satvert virvi, bet vieglā kanoe, kas netraucēti slīdēja pa ūdens virsmu, griezās uz riņķi un izvairījās no viņa tvēriena daudz ātrāk, nekā vīrietis spēja tai sekot.