Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Tomēr es paņemšu līdzi arī harpūnu. Kamēr esmu uz ūdens, nenāks par ļaunu patrenēties to lietot, - atbildēja Jondalars un pasniedzās pēc ieroča, kas atradās uz piestātnes dēļiem. Novietojis garo pīķi kanoe laivas dibenā, zem sava sēdekļa, blakus tai saritinājis virvi, tureklī pie laivas sāniem viņš piestiprināja atkarpainu kaula smaili un to piesēja. Harpūna ar savu aso galu un ačgārni izveidotajiem zobiem nebija tāds rīks, kuru varēja atstāt laivā nepiesietu. Ja notika kāds nelaimes gadī­jums, tad to bija tikpat grūti izvilkt no cilvēka kā no zivs, nemaz neru­nājot par tām grūtībām, kādas prasīja ar akmens darbarīkiem izveidot kaula atskabargaino un smailo uzgali. Apgāzušās koka laivas reti kad nogrima, bet nepiesieta harpūna gan ātri vien nogāja upes dibenā.

Kamēr Karlono pieturēja laivu, Jondalars pārsēdās pakaļgalā. Kad harpūna bija nostiprināta, viņš paņēma rokās divpusējo airi un atstū- mās no piestātnes. Bez priekšā sēdošā vīra balasta vieglā laiva pacēlās augstu virs ūdens. Tā kļuva grūtāk vadāma. Bet pēc sākotnējās pielā­gošanās peldspējas izmaiņām Jondalars lielā ātrumā šķēla viļņus lejup pa straumi, izmantodams airi kā stūri laivas pakaļgala vienā pusē. Tad viņš nolēma airēties atpakaļ, augšup pa upi. Kamēr viņš nav vēl no­guris, būs vieglāk cīnīties pret straumi, bet vēlāk varēs ļaut tai atkal nest sevi lejup.

Izrādījās, ka Jondalars bija nobraucis lejā pa upi daudz tālāk, nekā pats to aptvēra. Beidzot, ieraudzījis savā priekšā piestātni, viņš jau gandrīz padevās kārdinājumam piestāt krastā, bet tad pārdomāja un paairēja tai garām. Vīrietis bija apņēmies apgūt visas tās prasmes un iemaņas, kuras bija izvirzījis sev par mērķi iemācīties, un to bija ļoti daudz, bet neviens, un vismazāk jau nu viņš pats, varēja Jondalaru apsūdzēt uzdevuma neizpildīšanā. Uzsmaidījis Karlono, kas māja viņam ar roku, Zelandoni vīrs nepārstāja airēt.

Augšpusē upe kļuva platāka un straumes spēks mazinājās, pada­rot airēšanu daudz vieglāku. Ieraudzījis pretējo krastu, Jondalars sāka airēties pāri upei. Tā bija neliela, vientulīga krastmala, kuru skatam aizsedza upē nokāries vītols. Piebraucis tuvāk un ar vieglo laivu viegli pārslīdēdams pāri sēkļiem, vīrietis nedaudz atpūtās un ļāva laivai slīdēt atmuguriski, kamēr pats stūrēja ar airi. Jondalars tāpat vien lūkojās ūdenī, bet pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja milzīga, klusa ēna, kas slīdēja pa upes dibenu.

Storēm vēl tā kā būtu par agru. Tās parasti peld augšup pa straumi agrā vasarā, bet šogad bija silts un agrs pavasaris ar lieliem paliem. Paskatījies ciešāk, viņš pamanīja milzīgas zivs muguru, kas paslīdēja garām laivai. Zivis pašlaik migrēja! Lūk, kur bija viņa iespēja! Viņš varētu pārnest šīs sezonas pirmo stori!

Jondalars nolika airi un pasniedzās pēc detaļām, lai harpūnu sa­liktu kopā. Palikusi bez vadības, mazā laiva griezās uz riņķi, peldēja pa straumi un nedaudz sasvērās uz vienu malu. Kamēr vīrietis bija sējis virvi pie laivas priekšgala, laiva bija pagriezusies leņķi pret straumi, bet šķita stabila, un viņš bija aizrāvies ar savu nodarbi. Jondalars gaidīja nākamo zivi, un viņam nenācās vilties. Viņa virzienā peldēja milzīga, tumša ēna - tagad viņš zināja, no kurienes bija nākusi "Hadumas zivs", bet šeit tā daudzkārt pārspēja tās lielumu.

No zvejošanas pieredzes kopā ar Ramudiem Jondalars zināja, ka ūdens neatspoguļo īsto zivs atrašanās vietu. Tā nebija tur, kur šķita esam, - tāds bija Mātes paņēmiens, kā paslēpt savas radības, kamēr Viņas noslēpums netiek atklāts. Kad zivs piepeldēja tuvāk, mērķējot viņš ņēma vērā ūdens virsmas atstarojuma nobīdi. Pārliecies pāri lai­vas malai un nedaudz nogaidot, viņš izmeta laivas priekšgalā piesieto harpūnu.

Ar tikpat līdzīgu spēku mazā laiva pašāvās pretējā virzienā - savā slīpajā kursā uz upes vidu. Bet Jondalara mērķējums izrādījās pareizs. Harpūnas gals dziļi ietriecās milzīgajā storē - tikai jēgas no tā bija maz. No šī harpūnas trieciena zivs vēl nebija tik stipri ievainota, lai nevarētu turpināt ceļu tālāk. Virzīdamās augšup pret straumi, tā peldēja uz upes vidu, uz dziļākiem ūdeņiem. Pie laivas piesietā virve ātri iztinās, un tauvas gals ar triecienu nospriegojās.

Laiva tika griezta uz riņķi, gandrīz pārmetot Jondalaru pāri malai. Vīrietim pieķeroties pie borta, airis palēcās uz augšu, sašūpojās un iekrita ūdenī. Jondalars liecās tam pakaļ, bet pārāk tālu pārsniedzās pāri laivas malai. Laiva apgāzās. Vīrietis pieķērās pie laivas borta. Tieši tajā brīdī store bija atradusi pareizo straumes plūsmu un laidās augšup pa straumi, neticamā kārtā atkal atgriezdama laivu pareizā stāvoklī un ieraudama Jondalaru tajā atpakaļ. Berzēdams nobrāzto stilbu, viņš apsēdās, un mazā laiva tika vilkta pret straumi daudz ātrāk, nekā viņš jebkad bija braucis.