Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

- Nāc nu, sliņķi! - Eila mudināja. - Iesim pastaigāties un paskatīsi­mies, vai nevaram ko nomedīt. Pagājušo nakti tu nekur negāji. - Sieviete piebikstīja lauvam un izgāja no alas, ar zīmēm rādīdama Mazulim, lai tas viņai seko. Lauva pacēla galvu, gari nožāvājās, atklādams asus zo­bus, tad piecēlās un negribīgi gāja viņai līdzi. Mazulis nejutās izsalcis, tāpat kā Eila pati, un labāk būtu palicis guļam.

Iepriekšējā dienā Eila bija vākuši ārstniecības augus, šis darbs viņai ļoti patika - tas bija saistīts ar tīkamām atmiņām. Bērnībā, dzīvojot kopā ar klanu, ārstniecības augu vākšana Izas vajadzībām deva meitenei iespēju pabūt vienatnē un prom no visu redzošajām acīm, kas tik ātri nosodīja viņas nepareizo uzvedību. Augu vākšana bija tā iespēja, kad mazā Eila varēja brīvi uzelpot un sekot saviem dabiskajiem instink­tiem. Kļuvusi vecāka, viņa ar prieku vāca augus, lai apgūtu zāļu sievas iemaņas, un šīs zināšanas tagad bija daļa no viņas būtības.

Eilai katrs augs asociējās ar tam piemītošajām ārstnieciskajām īpa­šībām, un viņa tos atšķīra drīzāk pēc lietojuma, nevis izskata. Veseli dadžu pušķi, pakārti ar ziediem uz leju, kaltējās siltajā, tumšajā alā, tajos bija dažādu kaltētu ziedu un lapu maisījums, kas noderēja no- brāzumu un iekšējo orgānu savainojumu ārstēšanai; šie garie, slaidie daudzgadīgie augi ar asajām lapām un mazajiem, dzeltenajiem ziedi­ņiem pļavās auga uz gariem kātiem.

Māllēpju lapas bija izklātas uz pītajiem, žāvēšanai paredzētajiem tepi- ķīšiem; kad no māllēpju kaltētajām lapām ieelpoja dūmus, tās atviegloja astmu, un, vārot no tām tēju un pievienojot vēl citus augus, sanāca labas klepus zāles, vēl tās bija laba piedeva ēdienu gatavošanā. Ieraugot lie­lās, pūkainās tauksaknes lapas, kas atradās blakus tās saknei un žāvējās ārā saulē, Eilai ienāca prātā kaulu saaudzēšana un brūču ārstēšana, bet krāšņās kliņģerites dziedēja vaļējas brūces, čūlas un ādas iekaisumus. Kumelītes bija zāles gremošanas veicināšanai un maigs līdzeklis, ar ko apmazgāt brūces; mežrozīšu lapiņas peldēja ūdens bļodā, kas bija izlikta saulē sasilt; tās kalpoja kā smaržīgs, ādu savelkošs losjons.

Eila bija to visu savākusi, lai aizstātu neizmantotos ārstniecības augus ar jauniem materiāliem. Kaut ari viņai pašai bija ļoti maza ne­pieciešamība pēc sarūpētajiem ārstniecības augiem, jaunajai sievietei patika pats augu vākšanas process, tā viņa atsvaidzināja savas zāļu sievas zināšanas. Tā kā visapkārt žāvējās lapas, ziedi, saknes un koku mizas, kas bija dažādās gatavības pakāpēs, nebija vairs jēgas vākt vēl vairāk - tiem vairs nebija vietas. Tagad Eilai vairs nebija, ko darīt, un viņu māca garlaicība.

Jaunā sieviete nogāja lejā uz krastmalu, apgāja apkārt izvirzītajai klints sienai un kopā ar alu lauvu, kas turējās viņai pie sāniem, devās tālāk gar krūmiem, kas ieskāva upmalu. Ejot Mazulis izdeva ņurdošu ņarr-ņarr skaņu; Eila bija iemācījusies, ka šī ir viņa parastā balss. Citi lauvas izdeva līdzīgas skaņas, bet katram tās bija atšķirīgas, tāpēc viņa pa gabalu varēja pazīt Mazuļa balsi, tieši tāpat kā pazina viņa rēcienu. Rūciens sākās dziļi krūtīs, to pavadīja vairāki ņurdieni, pēc tam pār­gāja skanīgā rēcienā plašā basa diapazonā, kas zvanīja ausīs, ja viņa atradās tuvumā.

Nonākusi pie laukakmens, kas bija sievietes parastā atpūtas vieta, viņa apstājās - par medībām Eilai pašreiz nebija nekādas intereses, bet viņa arī nezināja, ko īstenībā vēlas darīt. Meklēdams uzmanību, Ma­zulis viņai piegrūdās. Sieviete pakasīja viņam ap ausīm un pabužināja krēpes. Tagad Mazuļa spalva bija par toni tumšāka nekā ziemā, tomēr joprojām bēškrāsā, bet krēpes bija kļuvušas kuplākas - tumšā rūsas krāsas toni, gandriz vai tumši sarkanā okera krāsā. Lauva pacēla galvu, lai Eila varētu pakasīt viņam zem zoda, un no apmierinājuma ierūcās dārdošā basā. Eila pasniedzās, lai pakasītu otru pusi, un ar jaunām acīm paskatījās uz savu vienīgo draugu. Lauva bija izaudzis tik liels, ka viņa mugura sniedzās Eilai jau gandrīz līdz plecam. Mazulis bija sasniedzis Vīnijas lielumu, tikai bija daudz masīvāks par ķēvi. Līdz šim Eila nebija pamanījusi, ka viņš jau ir izaudzis tik liels.

Tajā aukstajā zemē, ko bija ieskāvuši ledāji, alu lauva klīda pa stepēm, un tieši šī vide bija ideāli piemērota viņa medību ieradumiem. Tā bija neizmērojama ganību teritorija, kurā dzīvoja milzums daudz un dažādu medījumu. Daudzi no dzīvniekiem bija iespaidīga auguma - bizoni un liellopi, toreiz tie bija uz pusi lielāki nekā viņu vēlākie pēcteči; milzīgi brieži ar vienpadsmit pēdu gariem ragiem; pinkainie mamuti un pin­kainie degunradži. Apstākļi bija labvēlīgi, lai vismaz viena plēsēju suga attīstītos tik liela auguma, ka spētu nomedīt milzīgos dzīvniekus. Šo nišu aizpildīja alu lauva un darīja to pārliecinoši. Lauvas vēlākie pēcteči bija augumā uz pusi mazāki salīdzinājumā ar saviem priekštečiem - nīkulīgi radījumi; alu lauva bija lielākais kaķu dzimtas plēsējs, kas jeb­kad uz šīs zemes dzīvojis.