Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Mazulis bija izcils šīs vadošās plēsēju dzimtas eksemplārs - liels, spēcīgs, spīdīgu spalvu, viņā jautās jaunības veselība un enerģija, un šis lauva bija pilnīgi pakļāvīgs patīkamajai sievietes kasīšanai. Ja Ma­zulis nodomātu viņai uzbrukt, Eila būtu pilnīgi neaizsargāta, tomēr viņa neuzskatīja savu draugu par bīstamu; viņš nešķita bīstamāks par pieaugušu kaķi un bija sievietes aizstāvis.

Eilas vara pār lauvu bija neapzināta, un viņa to tā ari uztvēra. Pa­celdams un grozīdams galvu, norādot sievietei, kur pakasīt, Mazulis izbaudīja juteklisku ekstāzi, arī Eilai tas patika, jo draugam sagādāja prieku. Kad Eila pakāpās uz akmens, lai aizsniegtu lauvas otru sānu, un pārliecās pāri viņa mugurai, viņai ienāca prātā vēl kāda doma. Sieviete pat neapstājās, lai to apsvērtu; viņa vienkārši pārlika kāju un uzkāpa lauvam mugurā, kā tik bieži bija to darījusi ar Vīniju.

Tas Mazulim bija kas negaidīts, bet rokas, kas apskāva viņa kaklu, bija tik pazīstamas un sievietes svars viņam bija tīrais sīkums. Kādu bridi neviens no abiem nekustējās. Kopā medījot, Eila bija piemērojusi lingas akmens izmešanu rokas kustībai, kas nozīmēja: "Uz priekšu!" Tikko to atcerējusies, viņa bez vilcināšanās izdarīja šo kustību un iz­kliedza signālu.

Sajuzdama zem sevis saspringstam lauvas muskuļus, viņam metoties uz priekšu, sieviete ieķērās dzīvnieka krēpēs. Ar izteiksmīgu savas sugas grāciju lauva aizjoņoja pa ieleju ar sievieti mugurā. Viņa piemiedza acis no vēja, kas sitās sejā. Matu sprogas, kas bija atraisījušās no bizēm, plīvoja viņai aiz muguras. Eila nevadīja Mazuli, kā bija to darījusi ar Vīniju, - viņa devās turp, kur lauva viņu nesa, un darīja to ar prieku, izjuzdama tādu pacilātību, kādu agrāk nekad nebija izjutusi.

Ātrais izrāviens nebija ilgs - tieši tāpat kā medījot, kad lauva uz­bruka. Mazulis palēnināja soli, apmeta slaidu loku un cilpoja atpakaļ uz alu. Ar sievieti joprojām sev uz muguras viņš uzkāpa pa stāvo taku un apstājās alā pie Eilas guļvietas. Noslīdējusi nost, viņa apskāva lauvu, nezinādama, kā citādi izteikt tābrīža neaprakstāmās izjūtas. Palaists vaļā, Mazulis paluncināja asti un devās uz savu iemīļoto vietu alas dziļumā, kur izstiepās un ļoti ātri aizmiga.

Smaidīdama Eila vēroja savu draugu. "Tu esi mani izvizinājis savā mugurā un savu dienas darbu izpildījis, vai ne? Mazuli, pēc šīs izjādes tu vari gulēt, cik vien tev tīk."

Vasarai tuvojoties beigām, Mazuļa medību prombūtne kļuva arvien ilgāka. Pirmoreiz, kad draugs bija prom ilgāk par vienu dienu, Eila bija tik uztraukusies un noraizējusies, ka otro nakti pēc kārtas nespēja ne acu aizvērt. Nākamajā rītā viņa izskatījās tikpat nogurusi un novazāta kā Mazulis, kas beidzot pārradās mājās. Šoreiz viņš nebija atnesis līdzi medījumu, un, kad Eila no saviem krājumiem viņam iedeva kaltētas gaļas šķēli, lauva to saplosīja, kaut gan parasti ar trauslajām šķēlēm bija rotaļīgi spēlējies. Par spīti nogurumam, Eila paņēma lingu un izgāja no alas, viņa atgriezās ar diviem nomedītiem zaķiem. Mazulis, lai gan bija izmocījies, tomēr pamodās no miega, pieskrēja Eilu sagaidīt un, paņēmis vienu zaķi, aizstiepa to alas dziļumā. Arī otru zaķi sieviete aiznesa lauvam, pēc tam pati devās uz savu guļvietu.

Kad nākamreiz Mazulis bija prom trīs dienas, Eila vairs tik ļoti ne­uztraucās, bet, tā kā dienas pagāja tukšā vientulībā, viņas sirds kļuva smagāka. Mazulis atgriezās ar plēstām brūcēm un skrāpējuma pēdām, un sieviete zināja, ka viņas lauva bija saplūcies ar citiem lauvām. Viņai likās, ka Mazulis jau ir pietiekami izaudzis, lai viņam sāktu interesēt lauvenes. Atšķirībā no ķēvēm lauvenēm nav īpaša pārošanas laika, tās var to darīt cauru gadu.

Iestājoties rudenim, jaunā alu lauvas prombūtne kļuva arvien bie­žāka, un atgriezies tas parasti devās gulēt. Eila bija pārliecināta, ka viņš gulēja ari citur, tomēr nejutās tik droši kā alā. Viņa nekad nezināja, kad un no kuras puses Mazuli gaidīt. Viņš vienkārši uzradās - vai nu skrienot augšup pa šauro taciņu no krastmalas, vai vēl dramatiskākā veidā - strauji nolecot uz klints pārkares, kad nāca no stepes, kas atradās virs alas.

Mazuli ieraugot, sieviete allaž priecājās, viņa sasveicināšanās vien­mēr bija mīlestības pilna - dažkārt pat pārāk aizrautīga. Pēc tam kad lauva bija uzlēcis Eilai virsū, nogāzis gar zemi, uzlicis smagās priekš- ķetnas uz pleciem un izrādījis pārāk lielu dedzību, viņu ieraugot, Eila ātri parādīja zīmi: "Izbeigt!"

Parasti viņš palika alā pāris dienu; dažreiz viņi kopā medīja, un viņš vēl aizvien šad tad pārnesa alā savu medījumu. Pagāja kāds laiks, un Mazulis atkal kļuva nemierīgs. Eila bija pārliecināta, ka Mazulis medī pats sev un aizsargā medījumu no hiēnām, vilkiem vai maitu lijām, kas centās to nozagt. Viņa iemācījās saprast, ka, tiklīdz lauva sāka soļot apkārt, tā drīz vien tas pazudīs. Kad Mazulis bija prom, ala likās tik tukša, ka Eila sāka bažīties par gaidāmo ziemu. Viņa baidījās, ka tā būs ļoti vientuļa.