Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Viņš tev pastāstija par Džetamio…? - Seranio jautāja. Jondalars pamāja. - Šo viņai izdevās saglabāt ilgāk, bet tāpēc bija vēl grūtāk, kad nācās to zaudēt. Es priecājos, ka Džetamio ir tik laimīga kopā ar Tonolanu. Viņa ir to pelnījusi.

-    Vai ar Džetamio viss būs kārtībā?

-    Jondalar, šī jau nav pirmā reize, kad sieviete zaudē bērniņu. Par viņu neuztraucies - viss būs kārtībā. Redzu, ka esi atradis tēju. Tā ir vārīta no piparmētrām, gurķenēm un lavandas, ja gadījumā tevi tas interesē. Šamuds sacīja, ka šī tēja palīdzēs mazināt tavu saaukstēšanos. Kā tu jūties? Es tikai atnācu paskatīties, vai esi jau pamodies.

-     Ar mani viss kārtībā, - Jondalars atbildēja. Viņš pasmaidīja un centās izskatīties veselīgs.

-    Nu tad iešu atpakaļ un pasēdēšu pie Džetamio.

Kad Seranio bija aizgājusi, vīrietis nolika tējas krūzīti un atkal at­gūlās. Viņam bija iesnas un sāpēja galva. Jondalars pat īsti nevarēja pateikt, kas tieši, bet Seranio atbilde viņu satrauca. Viņš vairs nevēlējās par to domāt - dziļi vēdera dobumā tas viņam izraisīja citas sāpes. "Tas droši vien no saaukstēšanās," Jondalars nodomāja.

16

Pavasaris pārgāja vasaras pilnbriedā, lidz ar to nobrieda arī zemes augļi. Kad dabas veltes bija nogatavojušās, jaunā sieviete tās savāca. Tas drīzāk bija ieradums, nevis nepieciešamība. Viņa būtu varējusi sev šīs pūles aiztaupīt. Eilai jau tā visa bija gana; pārtikas krājumi bija vēl palikuši pāri no pagājušā gada. Bet sievietei nebija, ko darīt brīvajā laikā. Viņa nemācēja to aizpildīt.

Pat ar papildu aktivitātēm saistībā ar ziemas medībām viņa nebija spējusi sevi pietiekami nodarbināt, kaut arī bija nodīrājusi ādas gandrīz vai visiem dzīvniekiem, kurus viņi bija nomedījuši, - dažkārt viņa ga­tavoja zvērādas, dažkārt noplūca spalvas, lai ādu vienkārši apstrādātu. Eila bija turpinājusi izgatavot grozus, paklājiņus un grebt bļodas, viņa bija iekrājusi pietiekami daudz darbarīku un dažādu instrumentu, kā ari alas aprīkojumu, lai pietiktu veselam klanam. Sieviete bija gaidījusi šo vasaras pārtikas vākšanas rosību.

Viņa bija arī noilgojusies pēc vasaras medībām un atklāja, ka tā metode, kuru bija attīstījusi, darbojoties kopā ar Mazuli, - nedaudz to izmainot, lai pielāgotos zirga trūkumam, - joprojām bija iedarbīga. Lauvas arvien pieaugošā medību prasme šo trūkumu kompensēja. Ja viņa gribētu, tad pat varētu nemedīt. Eila bija ne tikai izkaltējusi pār­palikušo gaļu, bet, kad Mazulis sāka veiksmīgi medīt viens pats, kas pārsvarā gadījumu tā ari bija, sieviete nekaunējās paņemt savu daļu no lauvas atnestā medījuma. Starp lauvu un sievieti bija izveidojušās vienreizīgas attiecības. Viņa bija māte - noteicēja, medību partnere - tātad līdztiesīga; lauva bija palicis vienīgais, ko Eilai mīlēt.

Vērojot savvaļas lauvas, Eila bija nonākusi pie vērtīgas atziņas par lauvu medību paradumiem, ko Mazulis apstiprināja. Siltā laikā lauvas kļuva par nakts medniekiem, bet ziemā medīja dienas laikā. Kaut arī pavasarī Mazulis nometa spalvu, viņam vēl joprojām bija biezs kažoks, tāpēc vasaras dienās viņam bija par karstu, lai medītu. Dzenoties pakaļ medījumam, lauva iztērēja pārāk lielu enerģiju, viņš nespēja atgūties.

Dienas svelmē Mazulis gribēja vienīgi gulēt - vēlams, alas vēsajā un tumšajā nišā. Ziemā, kad vējš pūta no ziemeļu ledāja, naktī tempera­tūra nokritās līdz tādam aukstumam, kas varēja pat nogalināt. Tad alu lauvas, kaut arī viņiem bija biezs kažoks, labprāt iekārtojās kādā alā, kur nepūta vējš. Lauvas bija plēsēji un mācēja pielāgoties apstākļiem. Ja vien bija pietiekami daudz medījuma, šī dzīvniekā kažoka krāsa un biezums, kā arī medību ieradumi piemērojās laikapstākļiem.

Tajā rītā, kad aizgāja Vīnija, Eila, atradusi Mazuli guļam sev blakus ar raibu maza briedēna rumpi, pieņēma kādu lēmumu. Viņa dosies projām, par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu, tikai tas nenotiks šajā vasarā. Viņa joprojām bija vajadzīga jaunajam lauvam; viņš vēl bija par jaunu, lai to atstātu vienu pašu. Neviens savvaļas lauvu bars viņu nepieņems; bara tēviņi viņu nogalinās. Kamēr Mazulis nebūs izaudzis tik liels, lai varētu atrast sev lauveni un izveidot pašam savu baru, viņam bija nepieciešama šīs alas drošība, tieši tāpat kā Eilai pašai.

Iza bija mudinājusi sameklēt viņas ļaudis, sameklēt savu vīrieti, un kādudien Eila šos meklējumus turpinās. Bet pašreiz viņa atviegloti uz­elpoja, ka nebija vēl jāatsakās no savas brīvības kādu svešu ļaužu dēļ, kuru paradumus viņa nemaz nezināja. Kaut ari Eila to nekad neatzītu, viņai bija arī vēl kāds cits - nopietnāks iemesls. Sieviete nevēlējās aiziet, iekams nebūs pārliecināta, ka Vīnija neatgriezīsies. Eilai izmisīgi pie­trūka draudzenes. Vīnija bija bijusi kopā ar Eilu no paša sākuma, kad viņa šo ieleju atrada, un Eila bija ķēvīti iemīlējusi.