Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Viņi ir slepkavnieciski briesmoņi… - Dolando piebalsoja.

Barono neņēma vērā iejaukšanos. - Tev droši vien paveicās, ka tie

bija tikai jauneklis un sieviete. Viņu sievietes necīnās.

Tonolanam nepatika, ka saruna bija ievirzījusies tādā gultnē. - Kā gan mēs nogādāsim mājās šo lielisko brāļa noķerto pusi loma? - Viņš atcerējās, kā milzīgā store bija brāli izvazājusi pa upi, un mazā brāļa sejā iezagās smaids. - Pēc tās cīņas, ko tev nācās izcīnīt, esmu pār­steigts, ka tu pusi tā vienkārši kādam atdevi.

Ar nervozu atvieglojumu smiekli pārņēma arī pārējos bariņa vīrus.

-    Vai tas nozīmē to, ka Jondalars tagad pa pusei jau ir Ramuds? - Markeno pajautāja.

-     Varbūt varam viņu paņemt līdzi medībās un viņš nomedīs pusi kalnu kazas? - Tonolans jokojās. - Tad otra mana brāļa puse piederētu Šamudiem.

-     Kuru pusi gribētu dabūt Seranio? - Barono piemiedza ar aci.

-     Puse no viņa jau ir vairāk nekā pietiekami, - Karolio pievienojās jokam, un sievietes sejas izteiksme neradīja nekādas šaubas, ka viņa nedomāja garā Zelandoni vīra augumu. Jondalara mītnes apkārtnē viņa mīlnieka talants nebija palicis nepamanīts. Aprunātais vīrietis nosarka, bet piedauzīgie smiekli pielika punktu sasprindzinājumam - gan uz­traukumam par viņa pazušanu, gan Dolando naidīgajai attieksmei pret plakangalvjiem.

Vīri atnesa no šķiedrām izgatavotu tīklu, kas labi turējās kopā, kad bija slapjš, noklāja to blakus asiņojošajai stores pusei un, stenēdami no lielās piepūles, pārcēla zivi uz tīkla, tad, piesējuši to pie laivas pa­kaļgala, ielaida ūdenī.

Kamēr viri darbojās ap zivi, Karolio pagriezās pret Jondalaru un klu­sām sacīja: - Rošario dēlu nogalināja plakangalvji. Viņš vēl bija pavi­sam jauns vīrietis, nebija vēl devis Solījumu, bija jautrs un drosmīgs - Dolando lepnums. Neviens nezina, kā tas notika, bet Dolando izveda visu cilti plakangalvju medībās. Dažus nogalināja, un tad viņi no šīs apkārtnes pazuda. Viņš jau arī agrāk nebija par tiem sajūsmā, bet kopš tās reizes…

Jondalars sapratis pamāja ar galvu.

-    Kā gan tas plakangalvis aiznesa savu zivs pusi projām? - Tonolans pajautāja, kāpdams laivā.

-    Viņš to pacēla un uzlika uz pleca, - Jondalars atbildēja.

-     Viņš? Viņš to pacēla un aiznesa?

-     Viens pats. Turklāt plakangalvis vēl nemaz nebija pieaudzis vī­rietis.

Tonolans pienāca pie koka būves, kur dzīvoja viņa brālis, Seranio un Darvo. Tā bija uzslieta no dēļiem, kas bija atslieti pret spārēm un slīpi atstutēti pret zemi. Mītne atgādināja telti, celtu no kokiem, ar trijstūrveida priekšējo sienu, kas bija daudz augstāka un platāka par aizmugures sienu, sānos izveidodama trapeces formu. Dēļi bija sastip­rināti kopā pēc tāda paša principa kā apmales laivas sānos - nedaudz resnākā mala iekļāva tievāko un abas tika sasietas kopā.

Tās bija ērtas, stabilas mītnes, kur dēļi bija diezgan cieši salikti kopā, tikai pa pašām vecākajām būves sienām, pa nelielajām izkaltušo un sa­griezušos dēļu spraugām varēja redzēt gaismu spīdam cauri. Ar smilšak­mens pārkāri, kas ļaudis pasargāja no bargajiem laikapstākļiem, mājokļi netika tikpat rūpīgi uzturēti un aizdrīvēti kā Ramudu laivas. Iekšpusē tos galvenokārt apgaismoja no akmens pavarda nākošā gaisma vai ari atvērtas priekšējās durvis.

Jaunais vīrietis ieskatījās mājā, lai redzētu, vai brālis vēl neguļ. - Nāc tik iekšā! - Jondalars šņaukādamies aicināja brāli ienākt. Viņš bija piecē­lies sēdus uz gultas paaugstinājuma, kas bija noklāts zvērādām; viņam apkārt bija saspraudītas vēl vairākas zvērādas un rokās atradās kaut kāda kūpoša šķidruma krūze.

-     Kā ar saaukstēšanos? - Tonolans apjautājās, apsēzdamies uz pa­augstinājuma malas.

-     Nu jau jūtos labāk.

-    Neviens nepadomāja par tavām slapjajām drēbēm, un, kad atgrie­zāmies mājās, vējš uz upes pūta patiešām spēcīgi.

-    Priecājos, ka mani atradi.

-    Savukārt es priecājos, ka patiešām jūties labāk. - Šķita, ka Tonola- nam trūkst vārdu, lai varētu izteikties. Dīžādamies viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz durvīm, tad atnāca atpakaļ pie brāļa. - Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

Jondalars noraidoši pakratīja galvu un gaidīja. Brāli kaut kas uztrauca, un viņš centās to izteikt. Tonolanam vienkārši bija vajadzīgs laiks.

-Jondalar… - Tonolans iesāka un uzreiz apklusa. - Tu jau ilgu laiku dzīvo kopā ar Seranio un viņas dēlu. - Kādu bridi Jondalaram šķita, ka brālis sāks runāt par viņu nenokārtotajām attiecībām, bet kļūdījās. - Kāda ir sajūta - būt par vīru pie sava pavarda?

-     Ari tu taču esi precēts cilvēks, sava pavarda saimnieks.

-      Es zinu, bet vai ir kāda atšķirība, ja pie tava pavarda ir bērns? Džetamio tik ļoti pūlas tikt pie bērna un tikko… zaudēja vēl vienu, Jondalar.

-     Man žēl…

-     Man pašam ir vienalga, vai viņai ir vai nav bērni. Es vienkārši negribu viņu zaudēt, - Tonolans raudāja, un viņa balss aizlūza. - Kaut viņa pārtrauktu tā pūlēties tikt pie bērna.

-     Nedomāju, ka tas ir viņas ziņā. Māte dod…

-     Tad kāpēc Māte neļauj viņai bērnu paturēt! - Tonolans kliedza, paskriedams garām Seranio un izdrāzdamies ārā.