Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Rudens bija ļoti neparasts - silts un sauss. Lapas kļuva dzeltenas, tad brūnas, izlaizdamas spilgtos toņus, kas vēstītu par sala atnākšanu. Dzeltenpelēkas lapas novītušos čemuros turējās kokos un vējā grabēja vēl ilgi pēc tam, kad parasti tās jau klāja zemi. īpatnējais laiks izsita Eilu no sliedēm - rudenim jābūt slapjam un vēsam, ar brāzmainām vēja pūsmām un pēkšņām lietusgāzēm. Eilu pārņēma baiļu izjūta - it kā vasara aizkavētu gadalaiku maiņu un pēc tās uzreiz negaidīti iestāsies ziema.

Katru rītu, izgājusi ārā, viņa gaidīja krasas laika pārmaiņas un, re­dzot silto sauli uzaustam pie skaidrajām debesīm, šķita gandrīz vai vīlusies. Novakares Eila pavadīja ārā uz klints pārkares, vērodama, kā saule putekļainā dūmakā noriet aiz pamales, atblāzmodamās blāvi sar­kana, tā vietā, lai atmirdzētu krāšņās krāsās pie lietusmākoņiem klātām debesīm. Mirdzošas zvaigznes piepildīja tumšās debesis, it kā ar savu pārpilnību satricinādamas un sašķeldamas naksnīgo debesjumu.

Vairākas dienas Eila bija uzturējusies ielejas tuvumā, un, kad iesākās nākamā siltā un skaidrā diena, šķita muļķīgi palaist garām tik brīnišķīgu laiku, kad varētu to pilnībā izbaudīt. Driz iestāsies ziema, tad viņa tik un tā būs piesaistīta pie vientulīgās alas.

"Žēl, ka Mazuļa nav mājās," viņa nodomāja. "Šī ir tik jauka diena, lai dotos medībās. Varbūt man vienai doties medībās?" Sieviete pacilāja pīķi. "Nē, bez Vīnijas un Mazuļa man būs jāizdomā cits medību veids. Labāk paņemšu lingu. Vai vajadzētu ņemt līdzi ari kažokādas apmetni? Ir taču tik silts. Es tajā tikai sasvldīšu. Tomēr varētu paņemt to līdzi un vēl ari vācamo grozu. Bet man nekas nav vajadzīgs - man jau ir vairāk nekā pietiekami. Vienīgais, ko vēlos, - ir doties garā, jaukā pastaigā. Tādēļ jau nav jāstiepj līdzi grozs, arī siltais apmetnis nebūs vajadzīgs. Raitas pastaigas laikā nenosalšu."

Juzdamās dīvaini viegli un neapkrāvusies, Eila sāka iet lejup pa stāvo taciņu. Viņai nebija jānes nekādi smagumi, nebija jāuztraucas par dzīv­niekiem - ala bija pilna pārtikas krājumiem. Viņai nebija ne par ko jāuztraucas, vienīgi pašai par sevi, bet viņa tik ļoti vēlējās, kaut būtu kāds, par ko rūpēties. Atbrīvotība no pienākumiem izraisīja Eilā dalītas jūtas: nepierastu brīvības izjūtu un neizskaidrojamu neapmierinātību.

Sieviete aizgāja pa pļavas lēzeno slīpumu uz austrumu stepi, tad sāka iet ātrākā solī. Eilai nebija padomā nekāds konkrēts galamērķis, viņa gāja turp, kur kājas viņu nesa. Arī stepē varēja manīt rudens sausumu. Zāle bija tik ļoti izkaltusi un izdegusi, ka, paņemot rokā un samīcot trauslu zāles stiebru, tas sabirza putekļos. Vējš izkaisīja putekļus no sievietes plaukstas.

Zeme zem kājām bija pārvērtusies akmens cietā klintī un saplaisājusi sīkos gabaliņos. Viņai bija jāuzmanās, kur likt kāju, lai, iekrītot kādā bedrē vai grambā, neaizķertos aiz kukuržņiem un neizmežģltu poti. Eila nekad nebija piedzīvojusi tādu sausumu. Šķita, ka gaiss uzsūc mitrumu no viņas elpas. Sieviete bija paņēmusi līdzi tikai mazu ūdens somu, cerēdama to uzpildīt zināmās ūdens uzpildes vietās, bet dažas no tām jau bija izžuvušas. Ūdens soma jau bija gandrīz vai tukša, pirms rīts vēl bija tikai pusē.

Nonākusi pie strauta, par kuru viņa bija pārliecināta, ka tur būs ūdens, un atradusi tikai dubļus, jaunā sieviete nolēma iet atpakaļ. Ce­rībā uzpildīt ūdens somu viņa gāja gar strauta krastu, kas visā tā ga­rumā bija pārvērties par netīru peļķi - tas bija viss, kas palicis pāri no dziļās ūdenskrātuves. Noliekusies pagaršot, vai ūdens ir dzerams, Eila pamanīja svaigus dzīvnieku pēdu nospiedumus. Acīmredzot vēl pirms neilga laika te bijis zirgu bars. Kaut kas vienā no pēdu nospiedumiem piesaistīja viņas uzmanību. Viņa bija pieredzējusi pēdu nospiedumu pa­zinēja, un, kaut ari pie tā īpaši nepiedomāja, bija tik daudzreiz redzējusi Vīnijas pēdu nospiedumus, ka spēja atšķirt sīkākās nianses to formā, kas padarīja viņas draudzenes atstātos kāju nospiedumus tik īpašus. Uzmetusi tiem acis, sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka te tikko bijusi

Vīnija, turklāt vēl pavisam nesen. Viņai jābūt tepat kaut kur tuvumā. Eilas sirds sāka sisties ātrāk.

Nebija grūti atrast zirgu pēdas. Kādas grambas nolauztā mala, kur zirga kāja bija ieslīdējusi, atstājot dubļaino strautu, putekļi, kas tikko apklājuši pēdu nospiedumus, noliektā zāle - viss norādīja uz to ceļu, pa kuru zirgi tikko gājuši. Satraukumā aizturējusi elpu, Eila sekoja zirgu pēdās; šķita, ka pat mierīgais bezvējš gaidās bija aizturējis elpu. Ir pagājis tik ilgs laiks - vai Vīnija viņu atcerēsies? Eilu apmierinātu pat nojausma, ka Vīnija vēl ir dzīva.