Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Tonolan, - Jondalars atsaukdamies pasmaidīja un pagaidīja brāli, lidz tas pienāca viņam klāt. Abi brāļi brida kopā tālāk pa biezo sniegu. - Šorīt apsolīju Darvo, ka parādīšu viņam savu īpašo tehniku. Kā klājas Šamio?

-    Viņai viss kārtībā, atveseļojas no saaukstēšanās. Viņa mums darīja bažas - meitenītes klepus pat neļāva Džetamio gulēt. Mēs domājam, ka pirms nākamās ziemas vajadzētu paplašināt telpas.

Jondalars nopētīja Tonolanu, domādams, vai vīra pienākumi un lielā ģimenes nasta nav pārāk nospiedusi bezrūpīgā brāļa plecus. Bet Tono­lana izskats liecināja par noteiktību un apmierinātību. Pēkšņi viņa sejā parādījās pašapzinīgs smaids.

-     Lielo brāl, man tev kas sakāms. Vai esi pamanījis, ka Džetamio pieņēmusies miesās? Man likās, ka viņas izskats kļūst veselīgāks, bet kļūdījos. Māte viņu atkal ir svētījusi.

-    Tas ir brīnišķīgi! Zinu, cik ļoti viņa vēlas bērnu.

-    Džetamio jau, izrādās, to zinājusi labu laiku, tikai nav gribējusi man sacīt. Baidījās, ka es uztraukšos. Jondalar, šķiet, ka šoreiz viņai izdosies bērniņu saglabāt. Šamuds saka, lai ne uz ko necerot, bet, ja viss noritēs labi, pavasari būs dzemdības. Viņa apgalvo, ka esot pārliecināta, - tas ir mana gara bērns.

-    Viņai droši vien taisnība. Iedomājies: mans brīvību mīlošais mazais brālis - sava pavarda vīrs, kura sieva gaida bērnu.

Tonolana smaids izstiepās līdz pat ausīm. Brāļa laime bija tik acīm­redzama, ka ari Jondalaram bija jāpasmaida. Jondalars nodomāja: "To­nolans izskatās tik pašapmierināts - varētu domāt, ka pats grasās to bērnu dzemdēt."

-    Tagad pa kreisi, - Dolando klusi teica, rādīdams uz klints izcilni, kas slējās sānis no robotas kalnu kores un aizsedza visu skatu.

Jondalars paskatījās, bet bija pārāk aizgrābts ar ainavas kopskatu, lai pievērstu uzmanību kādai atsevišķai detaļai. Viņi atradās kalnienē. Aiz muguras bija palicis mežs, cauri kuram viņi bija uznākuši šeit augšā. Meža zemākajā līmenī auga ozoli, bet tālāk jau dominēja dižskābarži. Vēl augstāk auga skujkoki - kalnu priede, egle un baltegle -, kas Jon­dalaram bija labāk pazīstami. Pa gabalu iespaidīgajās kalnu virsotnēs viņš bija redzējis izvirduma sacietējušo garozu, bet, atstājot mežu aiz muguras, jaunajam vīrietim aizrāvās elpa no negaidītā un grandiozā skata. Lai cik reižu viņš būtu šo skatu redzējis, tas arvien atstāja uz viņu šādu iespaidu.

Augsto kalnu tuvums fascinēja vīrieti ar tieša tuvuma vīziju, it kā varētu pastiept roku un tiem pieskarties. Klusā bijībā tie izteica stihisku dabas spēku novirzi un stāstīja par to, kā smagā zeme centusies radīt kailās klintis. Koku neaizsegta, pirmatnējā Mātes upe gulēja lejā kā uz delnas. Pāri upei pletās pārdabiski zila debess - skaidra un bezgalīga, neizteiksmīgs fons ledāju žilbinošajam saules gaismas atspīdumam, kas klāja kalnu virsotnes un plaisas virs vēju appūstajām Alpu pļavām.

-    Es to redzu! - Tonolans iesaucās. - Nedaudz vairāk pa labi. Jondalar, vai redzi? Uz kraujas malas.

Slaidais Zelandoni vīrs novērsa acis no iespaidīgās ainavas un ierau­dzīja mazu, graciozu kalnu kazu stāvam kraujas malā. Kazai uz sāniem auga biezs, melns, savēlies ziemas apspalvojums, bet pelēcīgi bēšais vasaras kažoks saplūda ar klints krāsu. No dzīvnieka pieres slējās divi taisni ragi, kas bija izliekti tikai pašos galos.

-    Tagad es to redzu, - Jondalars atbildēja.

-    Tas var nebūt tēviņš. Arī kazu mātītēm ir ragi, - Dolando paskaid­roja.

-    Viņi atgādina kalnu āžus, vai ne, Tonolan? Tie ir mazāki, ar tādiem pašiem ragiem. Bet pa gabalu…

-    Jondalar, kā Zelandoni medi kalnu āžus? - kāda jauna sieviete apjautājās, viņas acis mirdzēja ziņkārībā, satraukumā un mīlestībā.

Viņa bija tikai dažus gadus vecāka par Darvo, bet izskatījās jau kā pieaugusi sieviete un bija iemīlējusies garajā, blondajā Zelandoni vīrā. Jaunā sieviete bija dzimusi Šamudu ciltī, bet uzaugusi uz upes, kad viņas māte otrreiz apprecējās ar Ramudu, un pēc brāzmainām attiecību beigām bija pārvākusies atpakaļ pie Šamudiem. Viņa nebija uzaugusi starp kalnu klintīm kā pārējie Šamudu jaunieši un līdz pat pēdējam laikam nebija izrādījusi interesi par kalnu kazu medībām, līdz uzzināja, ka Jondalaram patīk sievietes, kas medī. Sev par lielu pārsteigumu, sieviete atklāja, ka medības var pat būt aizraujošas.

-    Vai zini, Rakario? Es neko daudz par to nezinu, - Jondalars atbil­dēja, mīļi viņai uzsmaidīdams. Jau agrāk viņš bija pamanījis jaunās sievietes interesi par viņu un, kaut arī nespēja pretoties Rakario valdzi­nājumam, negribēja viņu ari iedrošināt. - Dienvidu puses kalnos dzīvo kalnu āži, daudz šo dzīvnieku mitinās ari austrumu pusē, bet mēs neme­dījām kalnos. Tie bija pārāk tālu. Šad tad, Vasaras sapulču laikā, satikās kāds bariņš un norunāja kopā doties medībās. Bet es vienkārši gāju līdzi sava prieka pēc un sekoju pieredzējušu mednieku norādījumiem, kas to lietu labi pārzināja. Rakario, es pats vēl tikai mācos. Dolando ir pieredzējis kalnu dzīvnieku mednieks.

Kalnu kaza aizlēca no kraujas malas uz kalngalu un no sava jaunā skatpunkta mierīgi vēroja ainavu.