Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Sieviete zināja, ka vienīgā cerība izglābties ir turpināt doties uz priekšu, tomēr viņa nebija pārliecināta, vai joprojām iet pareizajā vir­zienā. Ceļa norādes vairs nebija redzamas. Cenzdamās orientēties apkār­tnē un kontrolēt arvien pieaugošo paniku, viņa apstājās. Cik stulba viņa bija bijusi, izejot no alas bez kažokādas apmetņa! Nesamajā grozā viņa būtu varējusi paņemt līdzi sumbra ādas nojumi, tad vismaz būtu, kur patverties. Ausis bija sasalušas ragā, kājas no aukstuma sastingušas, un zobi klabēja. Eila bija pārsalusi un dzirdēja, kā visapkārt svilpo vējš.

Viņa ieklausījās vēlreiz. Tas taču nebija vējš, vai ne? Lūk, atkal tā pati skaņa. Salikusi rokas ap muti, sieviete iesvilpās, cik skaļi spēja, un ieklausījās.

Spalgs zirga zviedziens ieskanējās jau tuvāk. Eila iesvilpās vēlreiz, un, kad dzeltenā zirga aprises kā spoks iznira no sniega aizkara, Eila skrēja tam pretim, pār vaigiem tecēja asaras, kas turpat arī sasala.

- Vīnij, Vīnij! Ak, Vīnij! - Sieviete neskaitāmas reizes izkliedza ķē­vītes vārdu, apskaudama rokām zirga spēcīgo kaklu un paslēpdama seju Vīnijas biezajā ziemas spalvā. Pēc tam, uzkāpusi zirgam mugurā, zemu noliecās pie tā kakla, cenzdamās saņemt kaut niecīgu siltuma daudzumu.

Vīnija sekoja saviem instinktiem un steidzās uz alu. Tā bija vieta, uz kurieni viņa bija devusies. Negaidītā ērzeļa nāve bija dezorganizējusi zirgu baru. Vadošā ķēve bija savākusi visus kopā, zinādama, ka gan jau uzradīsies arī kāds cits ērzelis. Viņai būtu izdevies paturēt ari dzelteno ķēvi, ja vien nebūtu atskanējis pazīstamais svilpiens un Vīnijai nebūtu atmiņas par sievieti un drošību. Ķēvei, kas nebija augusi savvaļas zirgu barā, bara vadonis nebija nekāda lielā autoritāte. Vētrai sākoties, Vīnija atcerējās alu, kas bija patvērums no asā vēja un necaurredzamā sniega, un zirga atmiņā uzausa sievietes izrādītā mīlestība.

Kad beidzot abas bija sasniegušas alu, sieviete drebēja pie visām miesām un tik tikko spēja iekurināt uguni. Kad beidzot tas izdevās, viņa nenosēdās sildīties pie pavarda, bet paņēma savas siltās zvērādas, aiznesa tās uz Vīnijas guļvietu un ieritinājās blakus siltajam zirdziņa rumpim.

Bet pāris nākamajās dienās Eila tik tikko spēja atzinīgi novērtēt savas pazudušās draudzenes atgriešanos. Sieviete pamodās, degdama drudzī un ar dziļu, sausu klepu. Viņa pārtika no karstas zāļu tējas, kad spēja piecelties un to pagatavot. Vīnija bija izglābusi viņai dzīvību, bet zirgs nespēja palīdzēt pārslimot plaušu karsoni.

Lielāko slimības laiku Eila bija vārga un pavadīja murgos, bet kon­frontācijas brīdis, kad Mazulis atgriezās alā, izcēla sievieti no cisām. Atgriezdamies no stepes, lauva bija nolēcis uz klints pārkares, bet, nākot iekšā, izdzirdējis Vīnijas skanīgo uzsaucienu, apstājās. Baiļu un aizsardzības kliedziens izlauzās cauri Eilas aizmiglotajam prātam. Viņa ieraudzīja ķēvi ar dusmās pieglaustām ausīm, tā bailēs metās uz priekšu, nervozi sasliedamās pakaļkājās, alu lauva ar atņirgtiem zobiem bija gatavs lēcienam, viņa rīklē atskanēja dobjais rūciens. Sieviete izlēca no gultas un skriešus nostājās starp mednieku un medījumu.

-    Mazuli, pārtrauc! Tu pārbiedēji Vīniju. Tev vajadzētu priecāties, ka viņa ir atgriezusies. - Tad Eila pagriezās pret zirgu. - Vīnij! Tas taču ir tikai Mazulis. Tev nav no viņa jābaidās, jūs abi, tūlīt pat izbeidziet! - sie­viete abus bargi norāja. Viņa uzskatīja, ka visas briesmas jau garām; abi dzīvnieki bija uzauguši kopā šajā alā, un abiem šīs bija mājas.

Alas smakas bija pazīstamas abiem dzīvniekiem, it īpaši sievietes smarža. Mazulis pieskrēja pie Eilas sasveicināties, trīdamies gar viņu, ari Vīnija panācās uz priekšu, piebakstīdama ar savu purniņu un prasī­dama savu uzmanības tiesu. Tad Vīnija iezviedzās nevis no bailēm vai dusmām, bet ar to pašu Mazulim pazīstamo zviedzienu, pie kura viņš bija bērnībā pieradis, un alu lauva pazina savu aukli.

-     Es taču tev teicu, ka tas ir tikai Mazulis, - Eila skaidroja savai ķēvei, līdz sievieti atkal sagrāba klepus lēkme.

Sarušinājusi pavardu, sieviete pasniedzās pēc ūdens somas un at­klāja, ka tā ir tukša. Ietinusies guļamādā, viņa izgāja ārā un pagrāba bļo­diņu ar sniegu. Gaidīdama, līdz uzvārīsies ūdens, viņa centās kontrolēt klepus lēkmes, kas nāca dziļi no krūtīm un plēsa kaklu vai pušu. Beidzot ar ārstniecisko sakņu un savvaļas ķirša mizas novārījuma palīdzību klepus pierima un viņa atgriezās gultā. Mazulis bija ērti iekārtojies alas dziļumā, un Vīnija atpūtās savā vietā, pie sienas.