Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Galu galā Eilas iedzimtā vitalitāte un izturība uzveica slimību, bet atveseļošanās bija ilga. Sieviete bija priecīga, ka viņas zvēru saime atkal ir atgriezusies, kaut arī vairs nebija tā kā agrāk. Abi dzīvnieki bija mainījušies. Vīnija gaidīja kumeļu nākam pasaulē, bet, labu laiku dzīvojusi kopā ar savvaļas zirgu baru, saprata briesmas, ko radīja plē­soņas. Tagad ķēve pret lauvu, ar kuru agrāk bija kopā spēlējusies, šķita daudz atturīgāka, arī Mazulis vairs nebija smieklīgais, mazais lauvēns, kas agrāk. Drīz pēc sniega vētras pierimšanas lauva atkal atstāja alu, un, ziemai pieņemoties spēkā, viņš atgriezās arvien retāk.

Klepus lēkmes mocīja Eilu pusi ziemas, un viņa uzvedās apdomīgi. Arī Vīnija tika lutināta, barota ar graudiem, ko sieviete bija savākusi un atsijājusi savai iztikai, un tika izjāta tikai īsos gabalos. Bet, kad dienas uzausa skaidras un aukstas un pati sieviete pamodās spēka un enerģijas pārpilna, viņa nolēma, ka maza izjāde varētu nākt abām par labu.

Eila uzsēja uz Vīnijas muguras vācamos grozus, paņēma līdzi pīķus un velkamās platformas mietus, katram gadījumam arī pārtiku, papildu ūdens maisus un silto apģērbu, nojumi - visu, ko spēja izdomāt par noderīgu neparedzamiem gadījumiem. Viņa negribēja vēlreiz piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu. Tā vienīgā reize, kad viņa bija neuzmanīga, bija izrādījusies gandrīz vai liktenīga. Pirms kāpšanas zirdziņa mugurā Eila viņu rūpīgi apsedza ar mīkstu ādas gabalu - tas kopš draudzenes atgriešanās bija jauninājums. Eila tik sen nebija jājusi, ka ciskas sasprē­gāja un noberzās, bet ādas pārsegs zirga mugurā palīdzēja neērtības pārvarēt.

Izbaudījusi brīnišķīgo sajūtu svaigā gaisā un pēc mokošā klepus at­guvusi veselību, Eila ļāva Vīnijai iet savā solī, tiklīdz abas bija nokļu­vušas stepē. Sieviete zirga mugurā jutās ērti un bija aizsapņojusies par bargās ziemas galu, kad pēkšņi sajuta, ka Vīnijas muskuļi saspringst. Tas atsauca viņu atpakaļ realitātē. Kāds viņiem tuvojās, kāds, kas vir­zījās uz priekšu ar zaglīgiem plēsoņas soļiem. Tagad Vīnija bija kļuvusi daudz tramīgāka, jo tuvojās laiks, kad vajadzēja dzimt kumeļam. Eila pasniedzās pēc pīķa, kaut arī viņai agrāk nekad nebija nācies nogalināt alu lauvu.

Dzīvniekam pietuvojoties, sieviete ieraudzīja tumšas rūsas krāsas krēpes un tik pazīstamo rētu uz lauvas purna. Eila noslīdēja no zirga un skrēja pretim milzīgajam plēsējam.

- Mazuli! Kur tu biji? Vai tad tu nezini, ka es uztraucos, ja tevis tik ilgi nav mājās?

Lauva, viņu ieraugot, šķita tikpat priecīgs kā jaunā sieviete un ap­sveica viņu ar mīļu paberzēšanos, kas gandrīz vai notrieca Eilu no kājām. Apskāvusi dzīvnieka kaklu, viņa pakasīja tam aiz ausīm, zem zoda - tieši tā, kā Mazulim patika, un viņš apmierināti basā ņurdēja.

Tad pēkšņi Eila izdzirdēja, ka tuvumā atrodas vēl viens alu lauva, kas darīja par sevi zināmu, arī ierēkdamies ņurdošā balsī. Mazulis pārtrauca apmierināto ņurdēšanu un sastinga tādā pozā, kādā Eila nekad agrāk nebija viņu redzējusi. Aiz Mazuļa muguras piesardzīgi tuvojās lauvene. Izdzirdējusi Mazuļa ierūkšanos, viņa apstājās.

- Tu esi atradis draudzeni! Es zināju, ka tā būs, zināju, ka reiz tev pašam būs savs bars. - Eila ar acīm meklēja vēl kādu lauveni. - Ak tad pagaidām tikai viena, droši vien ari klejotāja tāpat kā tu. Tev būs jāizcīna sava teritorija, bet tas ir tikai sākums. Mazuli, reiz tev pašam būs savs brīnišķīgs lauvu bars.

Alu lauva mazliet atslābinājās un atkal pienāca sievietei klāt, ieba­dīdams ar galvu sānā. Pakasījusi lauvas pieri, sieviete vēl pēdējo reizi to apskāva. Eila pamanīja, ka Vīnija ir ļoti tramīga. Varbūt Mazuļa smaka bija zirgam pazīstama, bet te atradās arī sveša lauvene. Eila atkal uzkāpa zirgam mugurā un, kad Mazulis pie viņām pienāca, parā­dīja zīmi: "Pārtraukt!" Kādu brīdi viņš palika stāvam, tad ar ņarr-ņarr skaņu pagriezās un aizgāja līdzi savai draudzenei.

Dodamās mājup, sieviete nodomāja: "Mazulis ir prom, dzīvo kopā ar savu sugu. Varbūt viņš mūs apciemos, bet nekad neatgriezīsies pie manis atpakaļ, kā to izdarīja Vīnija." Sieviete noliecās un ar mīļumu noglāstīja savu ķēvīti. "Es tik ļoti priecājos, ka tu esi atgriezusies."

Domādama par Mazuli, kas bija kopā ar lauveni, Eila prātoja par savu neskaidro nākotni. "Mazulim tagad ir draudzene. Arī tev, Vīnij, bija draugs. Interesanti - vai arī es reiz satikšu savu draugu?"

17

Jondalars iznāca uz smilšakmens pārkares un skatījās lejā uz sniega klāto ieplaku, kas krasi beidzās pie stāvas aizas malas. Augstas klinšu sienas ieskāva baltās, noapaļotās, erozijas saēstās kalnu aprises, kas atradās pretējā upes krastā. Darvo, kas bija viņu gaidījis, pamāja. Puika stāvēja blakus celmam pie klints sienas, kādu gabalu tālāk, tajā vietā, kuru Jondalars bija izvēlējies krama apstrādei. Viņš bija gribējis dar­boties ārā, kur labāka gaisma, lai nemaisītos citiem pa kājām un būtu mazāka iespēja, ka kāds varētu uzkāpt uz asas šķembas. Vīrietis devās pie zēna.

-    Jondalar, pagaidi brītiņu!