Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tonolans bija pārsteigts par tām bēdām un sāpēm, ko saskatīja brāļa sejā, un tajā atspoguļojās vēl kas vairāk - tas, ko dažās retās reizēs mazais brālis bija jau redzējis iepriekš. Šajā brīdi Tonolans to saprata. Brālis viņu mīlēja, mīlēja tik ļoti, kā pats Tonolans bija mīlējis Džetamio. Tā nebija tāda pati mīlestība, bet tikpat stipra. Instinktīvi viņš to zināja, tāpēc pasniedzās pēc brāļa rokas, kas stiepās viņam pretim, - pat ja viņš nespēs izkļūt no šī muklāja, viņam bija jāsaņem brāļa roka.

Tonolans to nezināja, bet, pārtraucis kārpīties, viņš tik ātri vairs negrima. Izstiepies, lai pasniegtos pēc brāļa rokas, viņš ieņēma daudz slīpāku stāvokli, visu svaru uzspiezdams uz ūdeņainajām, brīvajām, dūņainajām smiltīm, gandrīz vai peldēdams virs ūdens. Viņš stiepās uz priekšu, līdz abu pirksti saskārās. Jondalars par kādu sprīdi pastiepās vēl uz priekšu un spēja stingri satvert brāļa roku.

-    Tieši tā! Turies pie viņa! Mēs jau nākam! - sauca kāda balss Ma­mutu cilts valodā.

Jondalars cīnījās pēc elpas, viņa spriedze mazinājās. Viņš atklāja, ka viss trīc, bet cieši tur brāļa roku. Pēc brīža Jondalaram tika pamesta virve, lai to apsietu ap brāļa rokām.

-    Tagad atslābinies, - Tonolans tika instruēts. - Izstiepies, it kā tu peldētu. Tu māki peldēt?

-Jā-

-     Labi! Labi! Tagad atslābinies, mēs vilksim.

Gādīgas rokas atvilka Jondalaru no plūstošo smilšu teritorijas malas, un drīz vien ari Tonolans tika izcelts ārā. Pēc tam visi sekoja sievietei, kas gāja pa priekšu un bakstīja zemi ar garu kārti, lai izvairītos no citiem šādu smilšu caurumiem. Tikai pēc tam, kad visi bija sasnieguši cietzemi, glābēji pamanīja, ka abi vīrieši ir absolūti kaili.

Jaunā sieviete, kas bija vadījusi glābšanu, atkāpās un nopētīja kai­los vīriešus. Viņa bija liela sieviete - ne tik augumā gara un resna, cik drukna un spēcīga, turklāt ar tādu stāju, kas prasīja izrādīt cieņu. Beidzot viņa pajautāja: - Kāpēc jums nekas nav mugurā?

Jondalars un Tonolans paskatījās uz saviem kailajiem un dubļaina­jiem augumiem.

-     Mēs iebraucām nepareizajā attekā, tad baļķis nogremdēja mūsu laivu, - Jondalars iesāka paskaidrojumus. Viņš jutās slikti un nespēja nostāvēt taisni.

-    Pēc tam mums bija jāizžāvē drēbes. Es domāju, ka, peldot pāri ka­nālam, mums tās labāk novilkt, arī pēc tam, kad bija jāšķērso dubļainā gultne. Es nesu saini ar mūsu apģērbu, gāju pa priekšu, jo Jondalars bija ievainots un…

-     Ievainots? Viens no jums ir ievainots? - sieviete pajautāja.

-    Mans brālis, - Tonolans sacīja. Izdzirdis pieminam viņa ievainojumu, Jondalars skaidri sajuta asās, pulsējošās sāpes.

Sieviete redzēja, kā Jondalars nobāl. - Mamutu dziedniekam viņš jāapskata, - viņa sacīja vienam no saviem pavadoņiem. - Jūs neesat no Mamutu cilts. Kur jūs iemācījāties mūsu valodu?

-    No Mamutu sievietes, kas dzīvo Šaramudu ciltī, manas radinieces, - Tonolans paskaidroja.

-    Toli?

-    Jā, vai pazīstat viņu?

-     Viņa ir arī mana radiniece. Mana brālēna meita. Ja esat viņas radinieks, tad esat arī mans radinieks, - sieviete noteica. - Mani sauc Brīsija, esmu no Mamutu cilts, Vītolu apmetnes vadone. Abi esat laipni lūgti Mamutu ciltī!

-     Es esmu Tonolans no Šaramudu cilts, bet tas ir mans brālis Jon­dalars no Zelandoni cilts.

-     Zel-an-do-ni? - Brīsija izrunāja svešo vārdu. - Neesmu par tādu cilti dzirdējusi. Ja esat brāļi, kāpēc tad tu esi no Šaramudu cilts un viņš ir… Zelandoni? Viņš nu gan neizskatās labi, - Brīsija raiti izbeidza sarunu līdz vēlākam laikam. Pēc tam deva norādes vienam no saviem ceļabiedriem: - Palīdzi viņam! Neesmu pārliecināta, ka šis vīrietis vairs spēj paiet.

-     Es varu paiet, - Jondalars atbildēja, bet pēkšņi viņam no sāpēm sareiba galva, - ja tas nav pārāk tālu.

Jondalars bija pateicīgs, kad viens no Mamutu cilts vīriem balstīja

viņu pie vienas rokas un Tonolans - pie otras.

* * *

-Jondalar, es jau sen būtu aizgājis, ja tu nebūtu licis man dot solījumu, ka man tevi jāgaida, līdz tu izveseļosies un spēsi iet tālāk. Es aizeju. Manuprāt, tev vajadzētu doties mājās, bet es ar tevi nestrīdēšos.

-     Tonolan, kāpēc tu gribi doties uz austrumiem? Tu taču esi sa­sniedzis Lielās Mātes upes beigas. Tepat ir arī Berana jūra. Kāpēc gan tagad nedoties mājās?

-    Es nedošos uz austrumiem, bet gan uz ziemeļiem. Brīsija teica, ka drīz viņi dosies uz ziemeļiem mamutu medībās. Es iešu pa priekšu uz vēl vienu Mamutu cilts apmetni. Jondalar, es neiešu mājās. Es grasos ceļot tik ilgi, kamēr Māte mani paņems pie sevis.

-    H nerunā! Izklausās, ka tu vēlies nomirt! - Jondalars kliedza, pēc tam nožēloja, ka bija to pateicis, un tagad bija nobijies, ka šis apgal­vojums var izrādīties patiesība.

-     Un ja nu es to patiešām vēlos? - Tonolans atkliedza pretī. - Kam lai dzīvoju… Džetamio vairs nav. - Mazā brāļa izrunātais Džetamio vārds iestrēga kaklā, un to pavadīja klusi šņuksti.