Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Bija auksti vēsajā un mitrajā gaisā stāvēt kailiem. Jondalars gribēja piesiet instrumentu maisiņu ap kailo vidukli, bet Tonolans jau bija to ietinis savā kreklā un pašlaik visu centās piesiet pie baļķa, ko bija atra­dis. Pie kailās miesas ūdens šķita vēl aukstāks, nekā Jondalars to atce­rējās no vakardienas. Ienirstot ūdenī un laižoties peldus, vīrietim bija jāsakož zobi, lai nekliegtu, tomēr ūdens kaut kādā veidā mazināja asās sāpes brūcē. Peldot viņš bija saķēris sānu un atpalika no brāļa, kaut arī Tonolans vilka baļķi.

Kad viņi izkāpa no ūdens un nostājās uz smilšu sēkļa, bija redzams viņu Ceļojuma sākotnējais mērķis - Lielās Mātes upes gals. Viņi skatīja iekšzemes jūras ūdeņus. Bet šībrīža gaidītais saviļņojums šķita zudis. Ceļojums bija zaudējis savu mērķi, upes gals vairs nebija viņu Ceļojuma galamērķis. Tāpat viņi vēl nebija šķērsojuši deltu un neatradās uz cie­tas sauszemes. Smilšu sēklis, uz kura brāļi stāvēja, reiz bija atradies attekas vidū, bet tā savu gultni bija mainījusi. Vēl vajadzēja šķērsot tukšu upes gultni.

Krasts bija apaudzis ar augstiem kokiem, kuru kailās saknes vīdēja nobrukuša krasta sānmalā. To kādreiz bija apskalojusi varena straume. Tagad krasta tuvums vilinoši aicināja šķērsot tukšo upes gultni. Upe no šis vietas tikai vēl nesen bija aizplūdusi. Izžuvušās gultnes vidū bija pa­likusi vien ūdens peļķe un augi tikko sāka izlaist saknes. Bet insekti jau bija atraduši stāvošā ūdens peļķes un odu bari apstāja abus vīriešus.

Tonolans atsēja drēbes no baļķa. - Mums vēl jātiek pāri tām peļķēm, un krasts izskatās dubļains. - Labāk pagaidīsim, līdz būsim tikuši pāri, un tad vilksim drēbes mugurā.

Piekrītot brālim, Jondalars atkal pamāja, viņam pārāk sāpēja, lai strī­dētos. Viņš domāja, ka peldot bija kaut ko samežģījis, tagad viņam bija grūti nostāvēt taisni.

Sākdams iet pa lēzeno slīpumu, kas reiz bijusi nogāze, kura vedusi no krasta upē, Tonolans nosita odu.

Abiem brāļiem bieži tika atgādināts: nekad negrieziet upei muguru, nekad nenovērtējiet Lielās Mātes upi par zemu. Kaut arī upe uz laiku bija atstājusi savu gultni, tā tomēr vēl joprojām tai piederēja; pati vairs nebūdama klāt, upe bija atstājusi pāris pārsteigumu. Miljoniem tonnu dažādu sanēšu katru gadu tika aizskaloti uz jūru un sadalīti pa vairāk nekā tūkstoš kvadrātjūdžu lielo deltas platību. Atbrīvotā upes gultne, kas bija pakļauta jūras paisuma plūdiem, bija dūksnains sāls purvs ar sliktu noteci. Jaunā, zaļā zāle un niedres bija laidušas saknes slapjā, dūņainā mālzemē.

Abi vīrieši paslīdēja un šļūca lejup pa sīkgraudainu, lipīgu dubļu no­gāzi. Sasniedzot nogāzes apakšējo daļu, viņu kailās kājas iestiga dubļos. Tonolans steidzās uz priekšu, aizmirsdams, ka Jondalars nevar spert savus ierastos, lielos soļus. Viņš varēja paiet, tomēr slidenais nobrau- ciens pa nogāzi bija radījis pamatīgas sāpes. Lielais brālis uzmanīgi lika soļus, juzdamies nedaudz muļķīgi, kails brizdams cauri dūksnājam un piedāvādams savu kailo miesu izsalkušajiem odiem.

Tonolans jau bija aizgājis tik tālu uz priekšu, ka Jondalars jau gatavo­jās viņam uzsaukt. Bet viņš pacēla galvu tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja brāļa palīgā saucienu un redzēja viņu pazūdam. Aizmirsis par sāpēm, Jondalars skrēja pie brāļa. Kad viņš ieraudzīja brāli ķepurojamies plūs­tošajās smiltīs, viņu sagrāba bailes.

-    Tonolan! Ak Lielo Māt! - Jondalars kliedza, skriedams pie viņa.

-    Nenāc klāt! Arī tevi ievilks iekšā! - pūlēdamies atbrīvoties no muk­lāja, Tonolans stiga tajā iekšā vēl dziļāk.

Jondalars drudžaini raudzījās apkārt pēc kaut kā, ar ko varētu Tono­lanu izvilkt ārā. Viņa krekls! Brālis varētu viņam pamest krekla galu, viņš nodomāja, tad atcerējās, ka tas nav iespējams. Drēbju sainis jau bija nogrimis. Skatoties visapkārt, Jondalars pamanīja kāda veca koka satrunējušu stumbru, kas pa pusei bija ieracies dubļos, un pieskrēja klāt, lai paskatītos, vai nevar noraut kādu no saknēm, bet visas saknes, kas bijušas vaļīgas, jau sen bija norautas šīs siekstas mežonīgā ceļojuma laikā lejup pa krāčaino upi.

-    Tonolan, kur ir drēbju sainis? Man tas vajadzīgs, lai izrautu tevi laukā! - Izmisums Jondalara balsī radīja negribētu iespaidu. Tas izfil- trējās cauri Tonolana panikai, lai atgādinātu vīrietim par viņa sāpēm. Viņu pārņēma viegla samierināšanās. - Jondalar, ja Māte grib mani ņemt pie sevis, tad ļauj Viņai to darīt.

-    Nē! Tonolan, nē! Tu nedrīksti padoties. Tu nedrīksti tā nomirt! Ak Māt! Lielo Māt, neļauj viņam tā nomirt! - Jondalars nometās ceļos un, izstiepies visā augumā, sniedzās pēc brāļa rokas. - Paņem manu roku, Tonolan, lūdzu, paņem manu roku! - viņš lūdzās.