Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kas Jondalaram cits atlika? Viņam vairs nebija nekādu saprātīgu iebil­dumu. - Es apsolu, - viņš piekrita. - Kādudien es atgriezīšos mājās.

-    Nu tad beidzot, lielo brāl! - Tonolans smaidīdams sacīja. - Kādam taču viņiem jāpasaka, ka mēs abi aizgājām līdz pat Lielās Mātes upes galam. Tā kā manis tur nebūs, tad tas būs jāpastāsta tev.

-     Kāpēc lai tevis tur nebūtu? Tu varētu nākt kopā ar mani.

-     Es domāju, ka Māte būtu mani jau paņēmusi tur, uz upes, ja tu nebūtu viņu no tā atrunājis un tā lūdzies to nedarīt. Es zinu, ka ne­sapratīsi, un es tev to nekādi neiestāstīšu, bet Viņa nāks pēc manis vēlreiz; tas notiks driz, un es gribu iet Viņai līdzi.

-    Tu grasies sevi nogalināt, vai ne?

-     Nē, lielo brāl. - Tonolans smaidīja. - Man tas nav jāmēģina. Es vienkārši zinu, ka Māte nāks pēc manis. Gribu, lai tu saproti, ka esmu tam gatavs.

Jondalars juta, ka iekšā briest kamols. Kopš negadījuma ar plūsto­šajām smiltīm Tonolanu bija pārņēmusi fatāla pārliecība, ka viņš drīz mirs. Viņš smaidīja, bet tas vairs nebija Tonolana kādreizējais smaids. Jondalaram būtu labāk patikušas brāļa izrādītās dusmas, nevis lēnprā­tīga samierināšanās. Viņā vairs nebija cīņas spara un gribas dzīvot.

-     Vai tev nešķiet, ka mēs esam parādā Brīsijai un Vītolu apmetnei? Viņi ir mūs barojuši, devuši apģērbu, ieročus un visu pārējo. Vai tu gribi to visu saņemt un neko nedot pretī? - Jondalars vēlējās brāli sadusmot, lai pārliecinātos, ka viņā vēl ir kaut kas dzīvs. Viņš zināja, ka brālis no viņa ir izmānījis solījumu un tādējādi atbrīvojis sevi no beidzamā pienākuma. - Tu esi tik pārliecināts, ka Māte ir izlēmusi tavu likteni, ka vairs nedomā ne par vienu citu kā tikai par sevi! Svarīgs ir tikai Tonolans, vai ne? Nevienam citam vairs nav nozīmes.

Tonolans smaidīja. Viņš saprata Jondalara dusmas un nespēja brāli par to vainot. Kā gan viņš pats būtu juties, ja Džetamio būtu zinājusi, ka nomirs, un būtu viņam to pateikusi?

-    Jondalar, gribu tev kaut ko pateikt. Mēs bijām tuvi…

-    Vai tad neesam tādi joprojām?

-    Protams, jo tu manā klātbūtnē vari atslābināties. Tev nav visu laiku jābūt nevainojamam. Vienmēr tik prātīgam…

-    Jā, esmu tik labs, ka Seranio pat negribēja kļūt par manu sievu, - viņš attrauca ar rūgtu sarkasma pieskaņu.

-     Viņa zināja, ka tu dosies projām, un negribēja tikt vēl vairāk sā­pināta. Ja būtu viņai to lūdzis agrāk, Seranio būtu piekritusi. Ja toreiz, kad lūdzi viņu kļūt par savu sievu, tu būtu nedaudz vairāk uzstājis, viņa būtu piekritusi - pat zinādama, ka viņu nemīli. Taču patiesībā, Jondalar, tev viņa nemaz nebija vajadzīga.

-    Tad kā gan tu vari sacīt, ka esmu tik nevainojams? Ak Lielā Doni! Tonolan, es gribēju viņu mīlēt!

-    Es to zinu. Es kaut ko uzzināju no Džetamio un gribu, lai arī tu to zini. Ja gribi iemīlēties, tad nedrīksti visu paturēt sevī. Tev ir jāatveras un jāriskē. Dažkārt tiksi sāpināts, bet, ja tā nedarīsi, tad nekad nebūsi laimīgs. Tā sieviete, kuru tu atradīsi, varbūt nebūs tāda, kurā tu biji cerējis iemīlēties, bet tam nav nozīmes, tu viņu mīlēsi tieši tādu, kāda viņa būs.

-    Es jau brīnījos, kur esat pazuduši, - Brīsija sacīja, tuvodamās abiem brāļiem. - Esmu ieplānojusi nelielus atvadu svētkus, ja jau esi nolēmis mūs atstāt.

-       Brisij, jūtos tev parādā, - Jondalars atzinās. - Tu esi par mani rūpējusies, tik daudz palīdzējusi. Nedomāju, ka būtu pareizi aiziet, ne­atdarot tev ar labu.

-       Tavs brālis jau ir ar uzviju atdarījis. Kamēr tu atveseļojies, viņš katru dienu devās medībās. Viņš izmanto iespējas un ir veiksmīgs med­nieks. Tev nav jājūtas parādā, tu vari doties prom ar mierīgu sirdi.

Jondalars paskatījās uz mazo brāli, kas viņam uzsmaidīja.

19

Pavasaris ielejā iestājās ar spilgtu krāsu parādi, kurā dominēja plauk­stoši zaļais tonis, bet pāragrā ziedoņa atnākšana bija Eilu nobiedējusi un mazinājusi viņas parasto entuziasmu, kas parasti radās līdz ar katra jauna gadalaika iestāšanos. Pēc vēlās ziemas šis periods ar dziļo sniega kārtu, kas šoreiz bija daudz raženāka nekā parasti, bija jaunajai sievietei īpaši smags. Agrīnie pavasara pali, plosīdamies ar niknu spēku, nesa savos ūdeņos kūstošo sniegu.

Brāzdamās cauri šaurajai aizai, straume triecās pret klints izvirzī­jumu ar tādu spēku, ka satricināja alu. Ūdenslīmenis jau gandrīz sa­sniedza klints pārkāri alas priekšā. Eila uztraucās par Vīniju. Nepiecie­šamības gadījumā viņa pati varēs uzrāpties augšā uz stepi, bet ķēvītei šis kāpiens bija pārāk stāvs, turklāt vēl esot kumeliņa gaidībās. Jaunā sieviete pavadīja vairākas uztraukuma pilnas dienas, vērojot, kā kūsā­jošā straume, triekdamās pret klints sienu, ceļas arvien augstāk, tad mutuļodama atkāpjas un aizvirpuļo gar pārkares malu. Lejā puse ielejas jau atradās zem ūdens; krūmi, kas auga gar upes ierasto krastu, bija pilnībā applūduši.