Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pašā trakojošo palu kulminācijā Eila, pamodusies nakts vidū, pie­trūkās kājās no dobja būkšķa, kas nogranda kā pērkons, - skaņa nāca kaut kur no apakšas. Sieviete no bailēm sastinga kā pārakmeņojusies. Viņa neuzzināja šī būkšķa iemeslu, līdz palu ūdeņi neatkāpās. Milzīgs akmens, triecienā saskaroties ar klints sienu, kurā atradās Eilas ala, bija radījis triecienviļņus. Tā rezultātā bija atlūzis klintsgabals, un tagad milzenis gulēja šķērsām pāri upei.

Upe bija spiesta meklēt jaunu ceļu apkārt šim šķērslim; tās gultne mainīja virzienu. Robs klints sienā kļuva par ērtu apkārtceļu, bet sašau­rināja krastmalu. Liela daļa uzkrāto dzīvnieku kaulu, izskaloto koku un upmalas akmeņu tika aizrauti prom. Atlūzušais klintsbluķis, kas šķita esam no tāda paša akmens kā aizas klintis, bija palicis guļam turpat, netālu no klints sienas.

Tomēr pēc klints sienas izmaiņām un izgāztajiem kokiem un krūmiem tikai paši vājākie bija padevušies postošo plūdu iespaidam. Vairums daudzgadīgās veģetācijas turpināja attīstīt jau esošo sakņu sistēmu, un jauni asni spraucās ārā katrā brīvajā zemes pleķītī. Tikko atkailināto klinšu un izdangātās augsnes svaigās rētas ātri apauga ar veģetācijas kārtu, radot pastāvības ilūziju. Drīz vien nesen mainījusies apkārtne ieņēma savu agrāko izskatu, it kā nekas nebūtu noticis.

Eila piemērojās izmaiņām. Katram akmenim un aizskalotajam koka gabalam, kas iepriekš ticis izmantots īpašiem nolūkiem, sieviete atrada aizstājēju. Bet šis notikums atstāja uz viņu iespaidu. Eila savā alā un ielejā vairs nejutās droši. Katru pavasari sieviete mocījās neziņā un nespēja pieņemt lēmumu - ja viņa gatavojas pamest ieleju un turpināt Citu meklējumus, tam jānotiek pavasari. Viņai bija jāparedz laiks ceļo­šanai un jaunas apmešanās vietas atrašanai, ja līdz ziemas atnākšanai nebūs nevienu sameklējusi.

Šajā pavasarī pieņemt lēmumu bija daudz grūtāk nekā jebkad. Pēc slimības viņa baidījās no vēla rudens vai agras ziemas, bet ala vairs nešķita tik drošs patvērums, kāda tā bija likusies iepriekš. Slimība bija ne tikai saasinājusi nojēgu par vientulīgā dzīvesveida briesmām, tā lika viņai apzināties cilvēku sabiedrības trūkumu. Pat pēc tam kad viņas draugi dzīvnieki bija atgriezušies, tie nespēja šo tukšumu aizpildīt tā, kā bija to spējuši darīt agrāk. Dzīvnieki bija mīļi un atsaucīgi, bet Eila varēja ar tiem sazināties tikai vienkāršiem žestiem. Viņa nespēja ar tiem dalīties savās idejās vai pieredzē; viņa nevarēja pastāstīt kādu stāstu vai izteikt apbrīnu par kādu jaunu atklājumu vai sasniegumu un sa­ņemt par to atzinības pilnu skatienu. Eilai nebija neviena, kas remdētu viņas bēdas un mazinātu bailes; bet cik daudz no savas neatkarības un brīvības sieviete vēlējās mainīt pret drošību un sabiedrību?

Viņa nebija pilnībā aptvērusi, cik nebrīva viņas dzīve bija bijusi, kopš baudīja brīvību. Viņai patika pašai pieņemt lēmumus, un Eila nepazina nevienu no tiem cilvēkiem, pie kuriem bija dzimusi; viņa neatcerējās neko, kas ar viņu noticis, pirms klans viņu pieņēma. Jaunā sieviete ne­zināja, cik daudz Citi no viņas gribēs; viņa zināja tikai to, ka bija pāris lietu, ko viņa nemūžam neatdotu. Viena no tām bija Vīnija. Eila negrasī- jās vēlreiz atteikties no savas mīļās ķēvītes. Vēl viņa nezināja, vai vēlētos atteikties no medīšanas, bet ja nu Citi neļaus viņai ari smieties?

Tomēr pastāvēja vēl viens - pats galvenais jautājums, kas visus pā­rējos padarīja par nenozīmīgiem. Ja nu viņa atradīs Citus, bet tie viņu nemaz negribēs pie sevis pieņemt? Šis Citu klans varbūt nevēlēsies būt kopā ar sievieti, kas uzstāj, ka zirgs paliks pie viņas, kas grib medīt un smieties; un ja nu viņi novērstos no šis sievietes pat tad, ja viņa būtu gatava no visa atteikties? Kamēr Eila nav viņus atradusi, viņai atliek vienīgi cerēt. Bet ja nu viņai lemts visu mūžu dzīvot vienai?

Šādas domas bija pārņēmušas Eilas prātu kopš tā brīža, kad sāka kust pirmais sniegs, un viņa bija atvieglota, ka apstākli aizkavē pie­ņemt lēmumu. Jaunā sieviete negribēja vest Vīniju prom no pazīstamās ielejas, pirms ķēvei nav piedzimis kumeliņš. Eila zināja, ka ķēves parasti dzemdē kaut kad pavasarī. Zāļu sieva Eila, kas bija piedalījusies daudzās klana sieviešu dzemdībās, zināja, ka Vīnijai jebkuru bridi var sākties dzemdības, tāpēc modri viņu uzmanīja. Sieviete neplānoja nekādus me­dību sirojumus, bet diezgan bieži izjāja - vienkārši sporta pēc.

-    Manuprāt, esam pagājuši garām tai Mamutu cilts apmetnei, Tono­lan. Šķiet, ka esam novirzījušies pārāk tālu uz austrumiem, - Jondalars sacīja. Abi brāļi sekoja pa pēdām kādam lielam briežu baram, lai papil­dinātu savus pārtikas krājumus, kuri sāka jau izsīkt.