Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Zirgs sajuta sievietes reakciju un pagriezās kanjona virzienā, kaut arī Eilas kontakta signāls labākajā gadījumā bija nenoteikts. Jaunā sie­viete lēnām tuvojās kanjonam, nokāpa no zirga un paskatījās lejā. Neko nevarēja redzēt, tikai pretim esošo klints sienu. Izdzirdējusi alu lauvas rūcienu, viņa ieraudzīja sarkanīgas krēpes. Tad Eila saprata, kāpēc Vīnija nav bijusi nervoza.

-    Tas ir Mazulis! Vīnij! Tas ir Mazulis!

Eila ieskrēja kanjonā, aizmirsdama, ka tur varētu būt ari citi lauvas, un nepadomādama, ka Mazulis tagad ir pieaudzis alu lauva, nevis viņas mazais lauvēns. Viņš bija Mazulis - un tikai tam bija nozīme. Jaunajai sievietei nebija bailes no šī alu lauvas. Viņa uzkāpa uz kādas robotas klints lauvas priekšā. Zvērs pagriezās pret viņu un ierūcās.

-     Pārtrauc, Mazuli! - Eila nokomandēja, rādīdama signālu un ņem­dama talkā arī balsi. Lauva tikai bridi ieturēja pauzi, bet pa to laiku sieviete jau bija nokāpusi zemē un atradās viņam blakus, pastumdama Mazuli nost, lai apskatītu viņa medījumu. Sieviete lauvam likās tik pa­zīstama un viņas izturēšanās tik pārliecinoša, ka viņš nolēma padoties. Mazulis pavirzījās sānis, kā bija to darījis arī agrāk, kad Eila gribēja saglabāt viņa laupījuma ādu vai paņemt kādu gaļas gabalu pati priekš se­vis. Un viņš nebija izsalcis. Mazulis bija pamielojies ar briedi, ko lauvene viņam bija atnesusi. Viņš bija uzbrucis tikai tāpēc, lai aizstāvētu savu teritoriju, un tad bija sācis svārstīties. Cilvēki neietilpa viņa medījumu kategorijā. Viņu smarža tik ļoti atgādināja tās sievietes smaržu, kas bija viņu uzaudzinājusi, - tā bija mātes un medību biedrenes smarža.

Eila ieraudzīja, ka tur guļ divi virieši. Viņa pietupās, lai tos pārbau­dītu. Kā zāļu sieva viņa izrādīja rūpes par cilvēku veselības stāvokli, bet tajā pašā laikā viņa bija pārsteigta un izbrīnījusies. Eila zināja, ka tie ir vīrieši, kaut ari šie bija pirmie Citu vīrieši, ko viņa redzēja un nekad nebija redzējusi. Viņa nebija spējusi savā iztēlē uzburt Citu vīrieša tēlu, bet tajā bridi, kad šos divus ieraudzīja, saprata, kāpēc Iza bija teikusi, ka Citu vīrieši izskatās līdzīgi viņai.

Jaunā sieviete nojauta, ka vīrietim ar tumšākajiem matiem vairs nav nekādu cerību. Viņš gulēja izstiepies nedabiskā pozā - ar pārlauztu kaklu. Zobu atstātās pēdas uz vīrieša rīkles norādīja iemeslu. Kaut ari Eila viņu nepazina, jaunā vīrieša nāve viņu apbēdināja. Sievietes acis pieplūda ar nožēlas asarām. Nebija jau tā, ka viņa šo vīrieti mīlēja, bet juta, ka bija zaudējusi kaut ko ļoti vērtīgu, ko agrāk nebija lemts iepazīt. Eila bija izmisumā par to, ka viņa pirmoreiz ierauga kādu no savas sugas cilvēkiem un viņš jau ir miris.

Jaunā sieviete gribēja godināt šo cilvēku un izteikt atzinību, viņu apglabājot, bet, ciešāk aplūkojusi otru vīrieti, saprata, ka tas nebūs iespējams. Vīrietis ar dzeltenajiem matiem joprojām vēl elpoja, bet viņa dzīvība lēnām izplēnēja pa plēsto brūci kājā. Gaišmatainā vīrieša vienīgā cerība izdzīvot rastos, ja Eila, cik ātri vien iespējams, viņu no­gādātu savā alā un sāktu ārstēt. Apglabāšanai vairs nebija laika.

Mazulis apostīja tumšmataino vīrieti, kamēr sieviete cieši nosēja otra vīrieša kāju ar žņaugu, ko pagatavoja no lingas, un smagumam uzlika oli, lai apturētu brūces asiņošanu. Pastūmusi lauvu prom no cilvēka ķermeņa, Eila nodomāja: "Mazuli, es zinu, ka viņš ir miris, bet viņš nav domāts tev." Alu lauva nolēca no klintsradzes un devās pārlieci­nāties, vai stirna joprojām atrodas klints spraugā, kur viņš medījumu bija atstājis. Pazīstamie rūcieni liecināja par to, ka Mazulis gatavojas maltītei.

Kad gaišmatainā vīrieša asiņošana bija mazinājusies, Eila uzsvilpa Vīnijai un nolēca no klintsradzes, lai uzstādītu velkamo platformu. Ta­gad jau Vīnija bija kļuvusi nervozāka, un Eila atcerējās, ka Mazulim ir arī draudzene. Viņa glāstīja un apskāva ķēvi, lai tā nomierinātos. Sieviete pārbaudīja cieši nopīto un stingro paklājiņu, kas atradās starp abām kārtīm, kas vilksies aiz zirga, un nolēma, ka tas izturēs vīrieti ar dzeltenajiem matiem, bet nezināja, ko iesākt ar to otro. Viņa negribēja atstāt lauvām tumšmataino mirušo vīrieti.

Uzkāpusi atpakaļ uz klintsradzes, Eila pamanīja, ka sairusī klints kanjona strupceļa tālākajā galā izskatās diezgan nestabila un aiz kāda lielāka bluķa, kas arī šķita diezgan nestabils, bija sadrupusi. Pēkšņi jaunajai sievietei ienāca prātā Izas apbedīšana. Vecā zāļu sieva tika rūpīgi ieguldīta alas šaurā grīdas spraugā, viņai pa virsu tika sakrauti klintsgabali un akmeņi. To atceroties, Eilai iešāvās prātā doma. Viņa aizvilka mirušo vīrieti kanjona strupceļa tālākajā galā un nolika blakus sadrupušās klints nogruvumam.

Atgriezās Mazulis, lai apskatītos, ko Eila dara; viņa purns pēc mie­lošanās ar stirnu bija asiņains. Lauva sekoja viņai līdzi pie otrā vīrieša un to apostīja, kamēr sieviete to uzvilka augšā uz klints malas, zem kuras apakšā gaidīja tramīgā ķēve un velkamā platforma.

- Mazuli, tagad paej nost!