Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kamēr Eila centās piestiprināt gaišmataino vīrieti pie velkamās plat­formas, viņa plakstiņi nodrebēja un vīrietis sāpēs ievaidējās, pēc tam acis atkal aizvēra. Jaunā zāļu sieva nopriecājās, ka pašlaik viņš nav pie samaņas. Vīrietis bija smags, un viņa novietošana uz velkamās platfor­mas radītu viņam lielas sāpes. Kad beidzot sievietei izdevās viņu ievīstīt pītajā paklājā un piesiet pie platformas, viņa, paņēmusi līdzi garo pīķi, atgriezās uz klintsradzes un devās uz tās tālāko galu. Eila palūkojās uz mirušo vīrieti un izjuta skumjas par viņa nāvi. Tad, atstutējusi pīķi pret klinti, jaunā sieviete ar formāliem, klusiem klana žestiem vērsās pie garu pasaules.

Viņa bija vērojusi Krebu, veco moguru, ar izteiksmīgiem, plūstošiem žestiem uzticam Izas garu viņsaulei. Jaunā sieviete bija atkārtojusi tos pašus žestus arī tad, kad pēc zemestrīces bija atradusi alā Kreba mirušo ķermeni, kaut arī nekad nebija zinājusi svēto žestu īsteno nozīmi. Tas nebija svarīgi - viņa zināja žestu nolūku. Veicot skaisto, kluso rituālu, ko Eila veltīja nezināmajam svešiniekam, lai nosūtītu viņu uz garu pasauli, atgriezās atmiņas un acīs sariesās asaras.

Tad, izmantodama pīķi kā sviru - tāpat kā mēdza izmantot rokamo mietu, lai apgrieztu baļķi vai izceltu kādu sakni, - sieviete izkustināja lielo akmeni un pati palēca sānis, kad atbrīvoto akmeņu nogruvums apklāja mirušo vīrieti.

Pirms vēl putekļi nebija nosēdušies, Eila izveda Vīniju ārā no kan­jona. Sieviete uzkāpa zirga mugurā un sāka garo atpakaļceļu uz alu. Pāris reižu viņa ceļā apstājās, lai aprūpētu vīrieti, un vienreiz - lai iz­raktu svaigu tauksakni, kaut arī svārstījās neziņā, kas ir svarīgāk: ātrāk nogādāt vīrieti alā vai pasaudzēt Vīniju. Sasniegusi upes likumu un dabūjusi ievainoto vīrieti pāri upei, Eila vieglāk uzelpoja, kad ieraudzīja sev priekšā paveramies pazīstamo robaino klinšu sienu. Pirms Eila ne­bija sasniegusi stāvo taku, kas veda augšā uz alu, un apstājusies, lai izmainītu velkamās platformas mietu stāvokli, viņa nespēja noticēt, ka ir sasniegusi mājokli un vīrietis vēl joprojām - dzīvs.

Ar visu platformu ievedusi Vīniju alā, viņa iekūra uguni, lai sakarsētu ūdeni. Atsējusi bezsamaņā esošo vīrieti no platformas, Eila viņu aizvilka līdz savai guļvietai. Atbrīvojusi arī Vīniju no saitēm, viņa pateicībā ap­skāva savu draudzeni un pēc tam pārskatīja savākto ārstniecības augu krājumus, izvēlēdamās tos, kas būs nepieciešami. Pirms sagatavošanas darbu sākšanas Eila dziļi ievilka elpu un pieskārās savam amuletu mai­siņam.

Jaunā sieviete nespēja skaidri sakārtot domas, lai vērstos pie sava totēma ar īpašu lūgumu, - viņa bija pārāk pārņemta ar neizskaidrojamu nemieru un mulsinošām cerībām, bet gribēja vīrietim palīdzēt. Viņa vērsās pie varenā totēma, lai dod viņai spēku šo svešinieku izārstēt. Eilai bija viņš jāizglābj. Viņa gan nebija īsti pārliecināta, kāpēc, bet nekas cits, kas noticis sievietes dzīvē agrāk, nav bijis tik svarīgs. Lai ko arī viņai nāktos darīt, šis vīrietis nedrīkst nomirt.

Eila piemeta malku un pārbaudīja ūdens temperatūru ādas katliņā, kas bija piekārts tieši virs uguns. Ieraudzījusi no ūdens ceļamies tvai­kus, viņa iemeta katliņā kliņģerišu ziedlapiņas. Tad beidzot pagriezās pret bezsamaņā guļošo vīrieti. Apskatījusi viņa ādas apģērbu, Eila kon­statēja, ka bez ievainojuma labajā augšstilbā vīrietim jābūt arī citām brūcēm uz ķermeņa. Sievietei bija jānovelk vīrieša apģērbs, bet viņa virsdrēbes nebija sastiprinātas ar aukliņām.

Ieskatījusies ciešāk, lai sameklētu, kā drēbes novilkt, viņa ievēroja, ka ādas un kažokādas apģērbs bijis piegriezts gabalos un sasaistīts kopā ar auklām, lai aptvertu rokas, kājas un ķermeni. Sieviete uzmanīgi izpētīja salaiduma vietas. Viņa bija pārgriezusi vīrieša bikses, lai ārstētu kāju, un nolēma, ka tas bijis pareizākais lēmums. Eila bija pārsteigta, kad, pārgriezusi apģērba ārējo kārtu, zem tās atrada vēl vienu, kas nelīdzi­nājās nekam tādam, ko viņa savā mūžā bija redzējusi. Šī drēbju kārta bija rotāta ar gliemežvākiem, kaulu gabaliņiem, dzīvnieku zobiem un krāsainām putnu spalvām, kas bija tai akurāti piestiprināti. Vai tas ir kāds amulets? Viņa brīnījās. Eila negribēja to griežot sapostīt, bet ne­bija citas iespējas, kā to novilkt. Viņa grieza ļoti uzmanīgi, cenzdamās saglabāt ornamentus, lai pēc iespējas mazāk tos bojātu.

Zem izrotātās drēbju kārtas atradās vēl viena apģērba kārta, kas no­sedza virieša ķermeņa apakšējo daļu. Šis apģērba gabals bija aptīts ap katru kāju atsevišķi un savienots kopā ar auklu, tad apsiets ap vidukli, un priekšā tam nokarājās maisiņš ar atveri. Ari šo drēbju kārtu viņa pārgrieza un tostarp pamanīja, ka viņš noteikti ir vīrietis. Atlaidusi žņaugu, viņa no savainotās kājas maigi noņēma ar asinīm piesūkušos ādas bikšu staru. Jau pa ceļam sieviete vairākas reizes bija pataisījusi žņaugu vaļīgāku, bet pati, ar rokām aizspiedusi rētu, bija kontrolējusi asiņošanu un atjaunojusi kājā asinsriti. Žņauga uzlikšana varēja no­vest pie locekļa zaudēšanas, ja netika izprastas un lietotas pareizās metodes.