Viņa apstājās vēlreiz, kad bija nonākusi pie apaviem, kas bija uztaisīti un piegriezti tā, ka pilnībā atbilda vīrieša kājas formai; tad, pārgriezusi auklas un aptītās šņores, sieviete tos novilka. Kājas brūce atkal sāka asiņot, bet asinis vairs negāzās strūklā. Eila viņu ātri apskatīja kopumā, lai noteiktu ievainojumu apmēru. Pārējās skrambas un brūces bija virspusējas, bet pastāvēja infekcijas draudi. Lauvu nagu atstātajām brūcēm piemita nelāga tendence strutot, pat Eilai pašai nelielās skrambas, ko Mazulis kādreiz atstāja uz viņas ādas, bija strutojušas. Bet ne jau infekcija Eilai pašlaik bija svarīga - tā bija vīrieša kāja. Un viņa gandrīz vai palaida garām vēl vienu nozīmīgu ievainojumu: lielu piepampumu galvas vienā pusē; iespējams, tas radies kritiena rezultātā, kad vīrietim uzbruka lauva. Pašlaik sieviete nevarēja novērtēt šī ievainojuma bīstamību, jo vispirms bija jāparūpējas par vīrieša kāju. No brūces atkal bija sākušas plūst asinis.
Uzspiedusi uz vīrieša cirkšņa un iemērkusi kliņģerišu ziedlapiņu uzlējumā ģērētu trušādiņu, kas bija apstrādāta un stiepta tik ilgi, līdz tā bija kļuvusi mīksta un absorbējoša, Eila apmazgāja brūci. Šķidrums bija audus savelkošs un dezinficējošs līdzeklis, vēlāk viņa to lietos, lai notīrītu ari pārējās brūces. Eila pamatīgi apmazgāja brūci, skalodama rētu gan no iekšpuses, gan ārpuses. Zem dziļās ārējās brūces bija pārrauti ari vīrieša augšstilba muskuļi. Viņa dāsni uzbēra uz brūces ģerāniju sakņu pulveri un uzreiz pamanīja asins sarecēšanas pazīmes.
Ar vienu roku joprojām spiezdama cirksni, Eila iemērca tauksakni ūdenī, lai to noskalotu. Pēc tam jaunā sieviete to sakošļāja mīkstā masā un iespļāva karstajā kliņģerišu uzlējumā, lai izmantotu kā slapju sautējošo kompresi, ko uzlikt tieši uz vaļējās brūces. Ielikusi pārrauto muskuli vietā, viņa ar roku aizspieda brūci, bet, noņemot roku, tā atkal atvērās un muskulis izslīdēja no pareizās vietas.
Eila brūci atkal aizvēra, bet zināja, ka tā nestāvēs ciet. Viņa nedomāja, ka cieša brūces nosiešana saturētu to pareizi kopā, tāpat viņa negribēja, ka vīrieša kāja slikti sadzītu un šis ievainojums radītu viņam pastāvīgu vājumu. Jaunā sieviete pie sevis domāja: "Ja vien es varētu visu laiku tā sēdēt un turēt brūci kopā, līdz tā sadzīst!" Viņa jutās bezpalīdzīga un vēlējās, kaut Iza pašlaik būtu viņai blakus. Eila bija pārliecināta, ka vecā zāļu sieva zinātu, kas šobrīd būtu jādara, tomēr viņa neatcerējās nevienu mācību, ko būtu saņēmusi, lai prastu rīkoties šādās situācijās.
Bet pēkšņi jaunā sieviete atcerējās ko citu: to, ko Iza bija teikusi par viņu pašu, kad Eila bija jautājusi, kā viņa var kļūt par zāļu sievu pa Izas līniju. "Es taču neesmu tava īstā meita," Eila bija teikusi. "Man nav tavu atmiņu. Es pat īsti neizprotu, kādas tās tavas atmiņas ir."
Tad Iza bija paskaidrojusi, ka viņas līnija ieņem visaugstāko stāvokli klanā, jo ir pati labākā; katra māte bija nodevusi savai meitai tās zināšanas, ko savā mūžā bija iemācījusies un uzzinājusi, un Iza Eilu bija apmācījusi. Iza bija Eilai atdevusi visas iespējamās zināšanas, varbūt ne visas, bet pietiekami daudz, jo Eilai pašai piemita vēl kaut kas. Iza to bija raksturojusi kā talantu. "Bērns, tev nav klana atmiņu, bet tev ir pašai sava domāšana un sapratne… un māka otram palīdzēt."
Eila nodomāja: "Ja vien es spētu izdomāt, kā šobrīd palīdzēt šim vīrietim!" Tad viņa pamanīja sagriezto apģērbu kaudzi, ko bija novilkusi svešiniekam, un sievietei pēkšņi kaut kas ienāca prātā. Viņa atlaida vaļā vīrieša kāju un paņēma to apģērba gabalu, kas bija sedzis ķermeņa lejasdaļu. Šim apģērba gabalam bija sagriezti ādas gabali un savienoti kopā ar smalkām aukliņām; aukliņas bija izgatavotas no cīpslām. Izpētīdama, kā tās ir pievienotas, Eila tās izvilka ārā. Aukliņa bija ievērta apstrādātas ādas gabala sānu daļas caurumā, tad izvērta cauri tādam pašam caurumam otrā pusē un sasieta kopā.
Izgatavojot traukus no bērza mizas, Eila bija darījusi kaut ko līdzīgu: izdūra tajos caurumus un, iesējusi mezglu, abas puses sastiprināja kopā. Vai viņa varētu izdarit kaut ko līdzīgu, lai aizvērtu brūci uz vīrieša kājas? Lai saturētu kopā brūci, līdz tā sadzīst.
Ātri piecēlusies, sieviete atnesa brūnu nūjiņu, kas izrādījās garš, izžāvēts un sakaltis brieža cīpslas gabals. Ar apaļu, gludu akmeni Eila veikli sadauzīja izkaltušo cīpslu, sadalīdama to garās, baltās kolagēna [7] šķiedrās. Atdalījusi tās, viņa izveidoja izturīga saistauda smalku pavedienu un iemērca to kliņģerišu uzlējumā. Tāpat kā āda, arī saslapināta cīpsla kļuva elastīga, bet neapstrādāta tā žūstot sacietēja. Sagatavojusi vairākus cīpslu gabalus, Eila pārskatīja savus nažus un urbjus, cenzdamās piemeklēt pašus labākos, ar kuriem izurbt mazus caurumiņus vīrieša miesā. Tad sieviete atcerējās skaidu maisiņu, ko bija savākusi no zibens nospertā koka. Iza ar šādām skaidām bija caurdūrusi augoņus, tulznas un pampumus, no kuriem bija nepieciešams iztīrīt šķidrumu. Skaidas noderēs ari šoreiz.