Asteroīda gūstekņi

Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vainīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jābūt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis virtuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.

Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu akadēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš ierosinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.

Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca garlaicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, vajadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavainis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»

Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā

produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grādiem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)

Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sienas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»

Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?

Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.

Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rūpes — slimniece, un šī slimniece biju es.

Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piecpadsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūknēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa skafandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, skafandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.

Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteorīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam niecīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uzliesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaigznes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs daļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā

mēs bijām drošībā, jo augšstāvā bija noliktava — lai šauj, cik uziet, pa miltiem un kāpostiem. Taču mani piemeklēja tāda nelaime! Serjoža cauru dienu dzīvo pa observatoriju, Kostja veselām dienām un naktīm pārgājienos zem klajas debess, bet es izskrēju uz piecām minūtēm, un še tev!

Par meteorītiem mums bija speciāla instrukcija, kā izsistos caurumus aiztaisīt, bet, kamēr es tur noņēmos (cimdi mums bija lieli, neērti), kāja dabūja ciest. Uztraukumā aizskrēju pie Serjožas un atkal atpakaļ, bet, līdzko iznācu no kameras, — uzmīt vairs nevarēju. Kāja sapampusi, zila, taisni kā pēc banku likšanas. Pašai brīžiem karsts, brīžiem auksts, seja deg, acu priekšā viss zaļš.

Sagādāju raizes ne tikai ārstam. Aņa manā vietā vārīja pusdienas, inženieris Serjoža uzkopa māju, astronoms Serjoža mazgāja šķīvjus, Kostja klāja galda. Man tīri kauns — guļu kā bluķis visiem par nastu.

Tiklīdz puiši prom darbā, tā es pie plīts. Lēkāju uz vienas kājas — gan jāraud, gan jāsmejas. Taču man paslīdēja kāja, panna izkrita no rokām un es pati gar zemi. Atskrēja Aņa, ar varu nolika mani gultā. «Es,» šī saka, «ar pavēli noteikšu tev gulēt un necelties.»