Asteroīda gūstekņi

—   Radij Grigorjevič? Pa kuru laiku … Vai vectētiņš arī atgriezies? Nu stāstiet, stāstiet visu pēc kārtas.

* * *

—    Es tiem rakstniekiem sadotu pa sprandu, — tā Blohins sāka savu stāstu. —Ir gan pindzelmaņi: kosmoss, varonība, kapteiņi kā ērgļi. Taisni vai jādomā, ka tur tīrā paradīze. Taču īstenībā tas ir cietums — trīsdesmit gadi stingrā izolācijā. Guļamistabiņa — trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš, skapītis. Aiz sienas — observatorija, mašīntelpa un puskilometrs degvielu tvertņu. Ja patīk — staigā gar šīm tvertnēm, ja patīk — uzmauc skafandru un met kūleņus kosmosa telpā. Tad atkal trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš un skapītis. Tumsa un zvaigznes, zvaigznes un tumsa. Pirmajas dienas, protams, nav garlaicīgi. Zeme, vērojot no kosmosa telpas, izskatās kā bumba pusdebess lielumā! Starts, rūkoņa, smagums, bezsvara stāvoklis. Tad plankumainais Mēness — otrs globuss. Kosmodroms paliek viņā pusē. Smaguma spēks sešreiz mazāks, vari lēkāt kā gumijas bumbiņa. Starta svinības. Uz Mēness tās rīko ļoti lepnas. Bet pēc nedēļas Zeme un Mēness šķiet kā vienkārši debess spīdekļi. Zvaigznes un tumsa. Skaties pa logu, cik gribi, nekā cita neredzi. Pulkstenim divdesmit četras iedaļas, citādi var kļūdīties. Diena vai nakts — nekādas atšķirības. Elektrība kabīnē dienu, elektrība nakti, Lielais Lācis dienā aiz loga, Lielais Lācis naktī. Klusums un miers. Lidojam. Stāvoklis •— vienmērīga un taisna kustība. Vienā stundā turpat pusotra miljona kilometru, diennaktī — trīsdesmit pieci miljoni. Žurnālā atzīmējam: divdesmit trešajā maijā — miljards kilometru no Zemes, pirmajā jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šai sakarā — svinīgs mielasts. Dziedam un priecājamies. īstenībā viss ir tikai nosacītība, jo tukšums ir šaipus orbītas un tukšums aiz orbītas. Taisnību sakot, arī pašas orbītas nav. Arī Saturns redzams kā niecīgs spīdeklītis, tāpat kā no Zemes, jo planētas, ja varat iedomāties, gluži kā Saule ceļo pa Zodiaka zvaigznājiem ekvatora tuvumā, bet mēs lidojām it kā uz polu — uz Polārzvaigzni.

—Varu iedomāties, kā jūs izstudējāt astronomiju! — piebilda Marina. Skolā, nabadzīte, ar šo priekšmetu nebija draugos.

— Ar ko tad vēl lai nodarbotos? — gandrīz dusmīgi iesaucās Blohins. — Uz Zemes brīvajā laikā es lasīju tehnikas jaunumus, kaut ko izdomāju. Bet tur kaut ko izdomāt nav nozīmes. Cilvēce ir tik varens kolektīvs, ka vienpatis to nespēj apsteigt. Manas zināšanas pašreiz taču trīsdesmit gadu vecas, arī idejas no tiem pašiem gadiem. Protams, kaut ko esmu iecerējis. Nupat pa ceļam iemetu acis «Mēness Vēstīs» un skatos, ka viss jau pārspēts. Vienīgā lietderīgā nodarbošanās ceļā — zvaigžņu attālumu katalogs. Vai jums, meitenīt, skolā nemācīja, ka zvaigžņu attālumu aprēķina pēc trijstūra. Trijstūra pamats — Zemes

orbītas diametrs, pamata galos izmēri divus leņķus — virzienus uz spīdekli. Pēc diviem leņķiem un malas aprēķina trijstūra augstumu — attālumu līdz zvaigznei. Taču augstums ir milzīgs, pamats ļoti niecīgs, iegūstam trijstūri, kura sānu malas ir ļoti garas salīdzinājumā ar pamatu. Kļūdas ir lielas. Šāds paņēmiens der tikai tuvākajām zvaigznēm. Mūsu raķetē pavisam kas cits. Mēs no Saules aizceļojām tūkstošreiz tālāk nekā Zeme, mūsu pamats ir tūkstošreiz lielāks, varam mērīt tūkstošreiz augstākus trijstūrus. Aptuveni runājot, varam aprēķināt visas teleskopā redzamās zvaigznes. Tā bija mūsu nodarbošanās visā ceļā: vajadzēja mērīt, aprēķināt, mērīt un atkal aprēķināt. Tad visu to ieraksta galvenajā grāmatā: kataloga numurs tāds un tāds, koordinātes tādas un tādas, spektra klase AO, attālums septiņi tūkstoši simt astoņpadsmit gaismas gadu. Kad visu to esi pierakstījis, gribas lapu izraut. Kam un kad būs vajadzīga šī saule ar spektra klasi AO? Kurš gribēs lidot septiņtūkstoš gaismas gadu tālumā? Septiņās gaismas diennaktīs paiet viss mūžs.

Tā aprit astoņas stundas — pilna darba diena, piedevām vēl četras stundas pirms vakariņām. Tik un tā nav ko darīt.

Jūsu vectēvs bija tāds meistars, kam darbs darbu dzina. Pat tur, raķetē, viņam pietrūka laika. Pēc pamošanās — krietnu stundu kosmiskā rīta rosme. Tad obligāta pastaiga kosmosa telpā, raķetes apskate no ārpuses un tad no iekšpuses. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc tam stundas divas tiek diktētas atmiņas. Viņš diktēja man. Elektrostenogrāfisti mēs līdzi neņēmām, tai vajadzētu daudz vietas. Rakstīšanu mēs pabeidzām, man līdzi ir beidzamais sējums. Tam sekoja mikrogrāmatu lasīšana. Jūsu vectēvs lasīja taisni stundu un, tiklīdz stunda bija galā, lasīšanu katrā ziņā izbeidza. Taisnību sakot, niekošanās vien jau bija. Bet tai pašā laikā tā bija cīņa par možumu. «Katra diena jāsagaida ar nepacietību,» viņš diezgan bieži atgādināja. Es viņu atdarināju kā vien varēdams. Es sapratu, ka savādāk nedrīkst. Citādi var kļūt vienaldzīgs. Var uzbrukt slimības, laiskums un grūtsirdība.

Darbs liekas pretīgs un pienākumi iziet no prāta. Kosmosā notika arī traģēdijas: cilvēki kļuva nolaidīgi, zaudēja galvu un devās pat atpakaļ.