Asteroīda gūstekņi

Nepacietībā mēs trīcējām un drebējām un Pavels Aleksandrovičs vairāk par visiem, lai gan to neizrādīja. Tas taču bija viņa dzīves beidzamais trumpis, beidzamā cerība tikties ar kosmosa brāļiem. Vectētiņš jau bija sagatavojis visu savu arsenālu starpplanētu sarunām: gaismas signālus, lai paziņotu, ka divreiz divi ir četri, un infrasarkanos prožektorus gadījumā, ja turienes būtnēm ir pūces redze. Viņš sagatavoja arī kamertoņus, ja šīs būtnes būtu pilnīgi aklas. Sagatavoja arī ultraskaņu sirēnas, ja būtnes uztver ultraskaņu tāpat kā sikspārņi. Bija viņam arī ģeometrisku figūru zīmējumi un modeļi, ābece ar reljefām bildītēm, ko varētu ir apskatīt, ir aptaustīt.

Prātā stāv izšķirīgā diena — trešais augusts. No rīta laidām darbā bremzes. Sāka izpausties augša un apakša, gaisā uzdzinušās mantas krita uz grīdas. Pret dienas vidu Infras tumšais plankumiņš manāmi izpletās, aizsegdams zvaigzni pēc zvaigznes. Arvien vairāk un vairāk. Tad satumsa gandrīz puse debess. Sev priekšā ieraudzījām it kā karājamies kaut ko līdzīgu melnai bļodai. Mēs apstājāmies. Mūsu raķete kļuva par Infras pagaidu pavadoni.

Iedomājieties mūsu vilšanos. Mūsu astronomi mazdrusciņ bija kļūdījušies. Atmosfēras temperatūru bija noteikuši plus desmit grādus, bet patiesībā temperatūra bija mīnus seši. Tur atmosfērā bija visa kā: ir metāns, ir amonjaks, gluži kā uz Jupitera, ogļskābā gāze, tāpat kā uz Venēras, pārpilnām ūdeņraža un ūdens garaiņu — biezum biezi mākoņi. Zem tiem ledus,

sniega lauki un ledus blāķi. Bet pa ledus blāķiem izkāpelēt nebija ko domāt. Četrkārtīgs smagums, kājas nemaz nevarēja pacilāt, smagas kā svaru bumbas. Ledus biezums — desmitiem un simtiem kilometru. To mēs noteicām ar spridzināšanu.

Vajadzēja lidot četrpadsmit gadu, lai ieraudzītu parasto Arktikas nakti!

Mēs visi jutāmies sarūgtināti, bet Pavels Aleksandrovičs vienkārši satriekts. Dzīves sapnis nebija piepildījies. Pēdējais mēģinājums sabrucis.

Tai reizē tad radās galīgais lēmums: doties arī uz Infru B.

—   Pats par sevi saprotams! Tā taču turpat līdzās, — man paspruka.

—    Nē, nav vis pats par sevi saprotams, Pavļik. Kosmosā ir savi aprēķini. Uz Zemes kilometri ir atkarīgi no kurināmā, bet tur valda tikai ātrumi. Kurināmo netērē visu laiku, tikai ieskrējienā un bremzējot. Visbiežāk kurināmā krājumus ņem līdzi diviem ieskrējieniem un diviem bremzējumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozīmē, ka pārtērējam kurināmo un atpakaļ būs jālido gausāk, ka atgriezīsimies gadus trīs vēlāk. Tad nu visādi taupījām, attīstījām mazāku ātrumu — ne lielāku par četrdesmit kilometriem sekundē. Pagājušā gadsimta beigās to uzskatīja par sasniegumu. Tā nu lēnītēm vilkāmies — turpat veselu gadu no Infras līdz Infrai. Gulēt arī neviens negāja — uz gadu vien nav vērts atdzesēties. Jūsu vectēvs nevarēja vien beigt atvainoties — vecais vīrs domāja, ka viņa dēļ bijām ar mieru uzkavēties. Taisnību sakot, visiem gribējās apmeklēt otru Infru. Kur trīsdesmit gadus no dzīves esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerēķinās. Nevienam negribējās pagriezt muguru neizpētītajai pasaulei.

Iezīmējās arī otrs tumšais plankumiņš, aizsegdams visas tuvākās zvaigznes un aizklādams pusi debess. Mēs atkal piebremzējām, kļuvām par pagaidu pavadoni un nosūtījām izlūkraķeti tumsā. Paši jaušam, ka šoreiz tā nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnīja rūsa — plosījās negaiss. Uzliesmojumu mirkļos bija redzami mākoņu apveidi. Automāts pa radio

ziņoja, ka temperatūra plus divdesmit četri. Varbūt tāpēc arī Zemes astronomi 'kļūdījās, ka sajauca ledainās Infras starus ar šīs — negaisa Infras stariem. Vidēji iznāca plus desmit grādu — tuvu īstenībai.

Kaut ko savos aprēķinos tomēr nebijām paredzējuši, un mūsu izlūkraķete pazuda. Acīm redzot, tā bija nogrimusi. Pēdējā brīdī uz ekrāna mēs ieraudzījām ūdens klajumu, augstus viļņus. Nosūtījām otru raķeti — tā vairākas reizes aplidoja ap Infru. Redzējām mākoņus, redzējām lietu līstam — gluži stāvus, nevis slīpi, kā parasti līst pie mums. Uz Infras itin viss taču četras reizes smagāks, pat ūdens pilīte. Atkal redzējām viļņus. Visapkārt jūra un tikai jūra, nevienas saliņas. Okeāns ir uz ekvatora, okeāns ir uz poliem. Nekādu ledāju. To var saprast. Uz Infras siltums izstaro no iekšienes, tāpēc klimats visur vienāds — kāds polu joslā, tāds tropu joslā. Silts itin visur.

Ledāju nav. Tik ūdens un ūdens. Nevienas pašas saliņas, kaut vai vulkāni būtu paslējušies. Okeāns un okeāns, viscaur okeāns. Nolaidām raķeti uz ūdens, izmērījām dziļumu. Vienā vietā rādīja septiņdesmit kilometru, kādā citā — tikai trīs. Bet cietzemes nekur.