Asteroīda gūstekņi

Cik daudz pārsteigumu tai kosmosā! Tās ir tukšas valodas, ka tur valda vienmuļība un garlaicība. Uz ko mes bijām cerejuši? Ka uz šim Infram, tapat ka uz mūsu Zemes, ir okeāni un cietzeme. Ka saprātīgas būtnes (un sirds dziļumos visi cerējām ar šīm saprātīgajām būtnēm tikties), dabiski, var attīstīties tikai uz cietzemes. Mūsu zvaigžņu kuģis bija pielāgots tā, lai varētu nosēsties uz cietzemes. Vaļas brīžos taisījāmies pavērot arī okeānu — pamest krastu un nolaist okeāna dzīlēs nelielu batisfēru. Tomēr mūsu galvenais uzdevums bija izpētīt kontinentus.

Un pēkšņi viss izrādījās citādi. Cietzemes nav nemaz. Dzīvas būtnes, vai tās ir saprātīgas vai nesaprātīgas, meklējamas ūdenī. Varbūt nolaisties uz ūdens? Bet kā? Uz trim kājām? Varbūt pārbūvēt zvaigžņu kuģi? Uz Zemes tas viegli izdarāms: pārtaisa projektu un nodod pasūtījumu citai rūpnīcai. Bet mums strādāšana primitīva. Darbmašīnas pavisam maziņas, tikai sīkiem labojumiem. Vienīgais materiāls — tukšās tvertnes. Strādnieki — seši cilvēki, nevienam nav augstākās kvalifikācijas. Sēžam un visi seši domājam.

Labi, mēnešus trīs nojēgsimies, pielāgosim savu kuģi, ka tas var nolaisties uz ūdens. Bet uz Infras pievilkšanas spēks ir pamatīgs, lai paceltos un nolaistos, jāpatērē daudz kurināmā. Mēs izšķiedīsim kurināmo, un tas nozīmē, ka atceļā vajadzēs samazināt ātrumu. Tad līdz Zemei lidosim nevis četrpadsmit vai sešpadsmit gadus, bet divdesmit piecus. Liekus desmit gadus nepietiks ne pārtikas, nedz arī mūsu vecais vīrs tos nodzīvos. Nē, nolaisties nedrīkst. Varbūt batisfēru vienkārši iemest ūdenī? Bet kāda tam jēga? Nelaime tā, ka zemūdens televizoru nevar izmantot — tam vajadzīgs kabelis. Uz Zemes tas nerada nekādu grūtību — izmaina konstrukciju un pasūtījumu aizsūta citai rūpnīcai. Bet pie mums strādāšana primitīva, seši strādnieki, mazās darbmašīnas tikai remontdarbiem. Tā ir pasaka par balto vistiņu.

Tātad iztiksim bez televizora. Iegremdēsim radioraidītāju. Bet radio ir skops. Tas var gan ziņot, kur silts, kur auksts, sniegt ziņas, ka līdzās ir blīvs ķermenis. Bet kas tas par ķermeni? Kāds tas izskatās? Vai tā ir klints, medūza vai valzivs?

Reiz, kad mums jau apnika galvas lauzīt, Pavels Aleksandrovičs sacīja:

«Izeja ir. Es jau ilgi domāju.»

Mēs visi saausījāmies: kas tā par izeju?

«Ar batisfēru jāiegremdē cilvēks,» viņš vienkārši pateica. «Cilvēks apskatīs pats savām acīm un pa radio pastāstīs.»

Mēs pasmaidījām, uzņemdami to kā joku. Cilvēku iegremdēt jau varētu. Tikai kā to dabūt atpakaļ. Uz ūdens tad jānosēdina zvaigžņu kuģis, lai uzņemtu ienirēju. Nosēdināt uz trim balstiem nevar, mainīt konstrukciju nav pa spēkam. Lai nosēstos, vajadzīgs kurināmais. Izšķiedīsim kurināmo — lidosim liekus desmit gadus. Desmit gadiem pietrūks pārtikas. Un diez vai vecais vīrs tik ilgi nodzīvos. Vārdu sakot, pasaka par balto vistiņu.

Automātiskās raķetes derīgā krava ir divsimt kilo114

gramu. Batisfēru tā iegremdēt varēs, bet pacelt nespēs.

«Neko darīt,» nosaka Pavels Aleksandrovičs. «Atpakaļ tikt cilvēks nevar.»

Aiša pirmā saprata, par ko ir runa.

«Jūs pats gribat. . .»

«Jā, es gribu,» viņu pārtrauca jūsu vectēvs. «Beidziet vicināt rokām, uzklausiet mierīgi. Jūs, Aiša, apgalvojāt, ka mani midzināt esot bīstami, ka es pēc katras iemigšanas riskējot nepamosties. Jūs laikam uzstāsit, lai es dežurētu nepārtraukti visus četrpadsmit gadus no vietas. Tagad man ir deviņdesmit pieci. Nav nekādas garantijas, ka nodzīvoju, līdz tiekam atpakaļ uz Zemes. Un, pat ja es nodzīvotu, kas mani tur sagaida? Saudzēt veselību, rīt zāles, slaucīt vasarnīcas celiņus, apgriezt krūmus? Bet es esmu vecs kosmietis. Mēs, kosmieši, dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās.»

Juldaševa iebilda: «Nevajadzīga uzupurēšanās. Uz Zemes ir jāatgriežas, lai sniegtu ziņojumu …» — «Tiks sarīkota nākamā ekspedīcija,» apliecināja Toļa Varencovs. Bet Aiša pateica skaidri un gaiši: «Mēs jūs nelaidīsim, tas būtu noziegums.»

Bet vectēvs šai: «Jūs, Aiša, esat pilna ar medicīniskiem aizspriedumiem. Jums šķiet, ka cilvēks drīkst mirt tikai no slimības, pēc ārsta oficiālas atļaujas. Mums, kosmiešiem, ir savs dzīves rēķins. Mūsu dzīves mērs ir atklājumi un nevis gadi. Taisnību sakot, mana biogrāfija beigsies tad, kad griezīsimies atpakaļ uz Zemi. Tā arī tiks uzrakstīts: «Infras B atklāšana ir viņa pēdējais sasniegums.» Saprotiet — pēdējais! Infra B ir mana robeža, mana virsotne, un es pat nedabūšu zināt, vai te, Infras okeānā, eksistē dzīvība. Bet nākamā ekspedīcija uz Zemes atgriezīsies pēc gadiem četrdesmit, ne agrāk. Es esmu uzrakstījis savu pēdējo rindiņu un izlasījis pēdējo lappusi. Tad nu ļaujiet man ieņemt vēl vienu virsotni, ļaujiet dzīvot vēl četrdesmit gadu, ļaujiet ieskatīties nākamā gadsimta zinātnieku vēstījumos. Neliedziet man pussoli pāri manai robežai!

— Un jūs palaidāt veco vīru? Neviens nepieteicās viņa vietā? — iesaucās Marina.

Kas bija noticis ar manu kautrīgo meiteni?

Blohins pat nepaskatījās.