Asteroīda gūstekņi

—    … lai gan zinātnieki laiduši darbā pēdējo tehnikas jaunumu — «griezējstarus», tādus pašus, kādi paredzēti «Krona izkapts» projektā, mēģinājums iegūt paraugus neizdevās. Ģeoloģijas akadēmijas «prāts» Zans Brio ir tais uzskatos, ka savdabīgajos planētas iekšējās plazmas apstākļos griezējstari nedarbojas.

Daļins sarāvās un strauji apsviedās pret selektoru. Divpadsmit acu pāri gaidīdami raudzījās viņā.

177

Pārraide bija beigusies. Melodiski izskanēja kuranti. Tarkšķēja kāds helikopters. Laikam lidoja garām Spasa tornim.

12 — 357

Ko nozīmēja šī pārraide? Informāciju vai padomu? Zeme ziņoja, ka griezējstari neņem planētas kodolu. Tātad arī Urāna kodolu viņi šodien nespēs sašķelt? Vai jāpārtrauc iesāktie darbi un jāgaida, kamēr uz Zemes pārbauda griezēj ierīces? Varbūt Zana Brio domas ir zinātnieka personīgie ieskati, kurus var arī neņemt vērā? Pat tas nav galvenais, vai tie ir viņa personīgie ieskati vai nav. Svarīgs ir kas cits: vai viņam ir vai nav taisnība? Vai tas tiesa, ka griezējstari neņem planētas kodolu? Vai drīkst maz laist darbā apšaubāmu ierīci?

—    Ko jūs, «prāti», teiksit? — Daļins jautāja.

—   Tā nedrīkst! — iesaucās Anandašvili. — Tā ir priekšā teikšana!

Seši «prāti» izteicās par griezējstaru ieslēgšanu, seši — pret. Izšķirt vajadzēja Daļinam.

Kuplo, cirtaino bārdu līdz krūtīm noliecis, viņš iegrima pārdomās.

Baltās, dzeltenās un melnās sejas uz ekrāna klusēja un gaidīja.

—    Lūgsim padomu no Zemes, — izlēma Daļins. —Nosūtīsim radiogrammu Kosmosa akadēmijai. Tātad cilvēkus uz raķešu lidlauka pagaidām nevajag vest.

7

Radiostacija noraidīja orientētu staru, Herta noklikšķināja Morzes atslēgu… Uz Zemes aizlidoja ziņojums, aiztrauca ar gaismas ātrumu: trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, atkal trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu . . . Vladimirs nedabūja ne nokāsēties, kad radiogramma jau bija aiztraukusi miljoniem kilometrus.

Taču līdz Kosmosa akadēmijai tai vajadzēja traukt 2 stundas un 32 minūtes un tikpat ilgi atkal atpakaļ.

Radiogramma vēl nebija tikusi pāri Saturna orbītai, kad pārnāca Ķerims un pieprasīja -pusdienas. Ko radisti ēda pusdienās, palika nezināms. Ēdienu karti Vladimirs nepierakstīja. Viņš vairs nebija pārliecināts, ka šī diena ieies vēsturē.

Uz pusdienu beigām pie radistiem iegāja Daļins. Viņš piesēdās pie galda, bet ēst atteicās.

«Prāts» vispār diezgan bieži tāpat vien iegriezās. savā radiosekretariātā mazliet papļāpāt, stiprināties jauniešu možumā. Tā izcils ģenerālis (Vladimira izdomāts salīdzinājums) atpūtas brīdī spēlē zaldātiņus ar mazdēlu.

Daļinam patika stāstīt, un radisti viņu labprāt izjautāja: Vladimirs •— par zinātni, Kerims — vairāk par pagātni, par varonīgo XX gadsimtu.

—    Pastāstiet, kā tas viss sākās? Kā sturmējāt Ziemas pili? Ko runāja ielās? Vai caru tikāt redzējis? Kur atradās cars?

Daļms smaidīdams atbildēja:

—    Tev, draudziņ, viss ir sajucis. Esmu dzimis daudz vēlāk. Ziemas pils ieņemšanu, tāpat kā tu, esmu redzējis tikai filmās.

—   Vai kapitālistus redzējāt? Kādi tie izskatījās? Vai katrā ziņā resni?

—    Arī kapitālistus, Kerim, tikpat kā neesmu redzējis. Tie pie mums ieradās tikai no ārzemēm, knipšķināja fotoaparātus, skatījās un brīnījās, kā mēs bez viņiem neaizejot bojā. To gan atceros, ka kapitālisma paliekas manā laikā vēl bija. Atceros dzērājus. Bija tāda blēņošanās: atšķaidīja etilspirtu ar ūdeni un meta to veselām glāzēm. Galvā juceklis, un smadzeņu darbība traucēta. Dažam labam patika ālēties, aizmirst apdomību un pieklājību, ļāvās tikai pašu noskaņai. Atceros arī personīgā īpašuma nevienlīdzību. Piemēram, pa ielu automašīnā brauc puisis — kibu toreiz nebija, cilvēki paši vadīja mašīnas, — bet līdzās kājām iet vecīte. Tāds neaptur vis savu mašīnu un neuzņem vecīti. Viņam tas ne prātā nenāk. Mašīnas īpašnieks ir viņš un nevis vecīte.

—    Vai tiešām tā bija? — Juna brīnījās. — Kāpēc tad vecīte nepaņēma sev mašīnu?

—    Toreiz vēl neņēma, bet pirka par naudu. Nauda bija tādi rakstaini papīrīši. Tos vienlīdzīgi neizsniedza: par sarežģītu darbu vairāk, par vienkāršu mazāk.

Vladimiru vairāk interesēja nākotne.

—    Un kas būs tālāk? — viņš jautāja. — Sašķelsim Urānu, un kas notiks tālāk?

—    Tālāk savus trīssimt gadu jēgsimies ar planētām. Gaidīsim, kamēr tās atdziest, nolīdzināsim tās, novietosim vajadzīgajā stāvoklī, mainīsim planētu atmosfēru — metānu un amonjaku pārvērtīsim ogļskābā gāzē, slāpekli un ūdenī. Tad iekopsim augu valsti, kas piesātinās gaisu ar skābekli. . .

—    Un tālāk? Gādāsim par planētu labiekārtošanu un apdzīvošanu …

—    Tālāk saskaldīsim Neptūnu, — atbildēja «prāts». -— Tad ķersimies pie Saturna un Jupitera. Ja vien tiem kodols ir ciets. Tas vēl jānoskaidro.

—    Un tad?

—    Tad, kā jau to ierosinājis Ciolkovskis, uzbūvēsim mākslīgus stikla un alumīnija pavadoņus.

—    Bet pavadoņos taču ir bezsvara stāvoklis. Bērniem, kā to apgalvo profilaktiķi, bezsvara stāvoklis kaitīgs.

(Par profilaktiķiem XXIII gadsimtā dēvēja ārstus, jo viņiem biežāk nācās slimības novērst, nevis ārstēt.)