Asteroīda gūstekņi

—    Kas zin, varbūt iedegsim vēl vienu sauli: savāksim starpzvaigžņu telpas tumšos ķermeņus un sagāzīsim tos vienā kaudzē. Jūs taču zināt lielo masu likumu. Vajag tikai sakopot pietiekama daudzuma matērijas, un katrā zinā iedegsies saule.

—    Un tad?

. . . Bet šodien Vladimirs neuzdrošinājās izteikt savus jautājumus. Nedrīkstēja izjautāt par rītdienas pasākumiem, ja šīsdienas pasākums nebija izdevies.

«Prāts» sēdēja pie galda un bungoja ar pirkstiem.

—    Vai esat kādreiz zivis ķēruši? — viņš noprasīja. — Nevis ar elektrību, nevis ar ultraskaņu. Ar vienkāršu makšķeri, ar dzīvu ēsmu esat ķēruši? Kādreiz bija tāda aizraušanās: sēdi upītes krastā un vēro pludiņu. Ūdens spīguļo, pludiņš lēkā mirguļos. Upītes atspulgā peld mākoņi. Tik labi. Ir prāts rosās, ir rūpju nekādu.

Kerims atgrūda šķīvi.

—    Kāpēc jūs, «prāt», kavējat laiku? Atbildi nevajag gaidīt. Zeme atbildēs: «Atlikt!» Vienmēr drošāk ir atlikt. Es nospiestu pogu, un lieta darīta. Lai notiek kas notikdams. Tādas ir manas domas.

—    «Lai notiek kas notikdams»! — Daļins rūgti nosmīnēja. — Ja nu nekas nenotiek? Vajag domāt, Kerim. Pogas nospiešanai spēka pietiks katram.

Kerims apvainojies tūlīt aizgāja. Viņš uzdomāja sev darbu: pārbaudīt automātisko signalizāciju degvielu noliktavā. Pēc viņa piecēlās arī Daļins:

—    Es iešu pastaigāšos, Vladimir, pavadi mani.

Bet skafandru kamerā viņš pārdomāja un aizraidīja jauno radistu prom.

—   Tu, Vladimir, atvaino mani, man jāpadomā. Nedusmojies, pastaigāsim citu reizi.

Vladimirs novilka skafandru un pa vaļējām durvīm iešmauca taisni radiotelpā. Meitenes viņu pat nepamanīja. Tās sēdēja savās kabīnēs ar muguru pret durvīm, apkārt negrozīdamās, un runāja par saviem darbiem. Skrēja sekundes un minūtes. Miegaini dūca radioaparāti. Kaut kur uz netverami tālās Zemes tika rakstīta atbilde Daļinam: izšķīrās projekta liktenis.

Vladimirs skumjā domīgumā sacerēja dzejas rindas:

Nospiest pogu — liekas bērnu spēle …

8

—    «Prāts» tomēr lieliski izdomājis! — pēkšņi ierunājās Juna. — Dziesmas planēta, Drāmas planēta, Dejas planēta. Man gribētos dzīvot uz Dejas planētas. Tur dzīve būtu jautra: rīta rosmes vietā dancošana, pirms darba — dancis, pirms pusdienām — rotaļas. Un kur tas skaistums: visapkārt daiļums — puķes, puķes, puķes . . . Kurš ierodas neglītā apģērbā, to par bezgaumību no planētas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat kā bērnu audzinātu: tas vēl pavisam mazs muļķītis, tu viņu māci, kā no māliem veido mazo cilvēciņu. Bet te uzreiz vesela planēta — daiļa, krāšņa un līksma. Kuru tu, Herta, izvēlēsies?

Herta smagi nopūtās:

—    Man gribētos dzīvot uz Zemes, dzīvot Zviedrijā, kādā piekrastē. Pie mums ir tik klusi, tik mierīgi:

pelēka jūra un kaijas virs tās, spodras mājiņas, sarkani dakstiņi. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biedē. Te nejūtos kā cilvēkos. Dienā debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaismā. Arī nāve glūn līdzās. Katru nakti rādās sapņi: Kerims guļ saplēstā skafandrā, es pūlos aizspiest caurumu, bet gaiss plūst un plūst, sūcas cauri. . .

Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izrādās, ka Hertai — visizdarīgākajai un strādīgākajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklīdusi līdz Saules sistēmas robežmalai, — nepatīk kosmoss. Kāpēc tad viņa negriežas atpakaļ uz mājām?»

Jauneklis nekā nesacīja, pat neiekāsējās, lai neliktu sevi manīt. Viņš ir nedomāja likt sevi manīt, XXIII gadsimtā nebija pieņemts savas domas slēpt un tāpēc noklausīties citu sarunas nebija nekas nepieklājīgs.

—   Bet Kerims negribēs dzīvot uz Zemes, — iebilda Juna. — Kerimam klusums nepatīk.

—    Viņam taču jārēķinās arī ar mani, — gandrīz aizvainota atteica Herta. — Tik daudz esmu braukājusi viņam līdzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries maziņais . . . Kerimam to vajadzēs ņemt vērā un nepamest mani vienu,

—    Pametīs … — atcirta Juna.

Herta nezin kāpēc satrūkās.

—    Tu tikai nestāsti Kerimam, citādi viņš sadusmosies. Es solījos viņam sekot visur, visur, kaut vai līdz pasaules malai. Es gan solījos par sevi, nevis par maziņo. Tad būs cita runa.

—    Vai tu ļoti mīli Kerimu?

—    Ļoti — ļoti — ļoti! — kā trīskārtīgu dievošanos atkārtoja Herta. — Man nekā nevajag, ja vien līdzās ir viņš. Kad viņa nav, es domāju tikai par viņu, kad viņš ir blakus, tad arī domāju par viņu.

—    Nē, tu viņu nemīli, — pēkšņi attrauca Juna. — Tā nemīl. Taisnību sakot, tu neproti mīlēt, liela un stipra tu esi ārēji, par pusgalvu garāka nekā es, bet sirds tev kā tramīgai meitenei. Tu apskauj ies, it Jkā gribēdama viņu sasaistīt, lai viņš neaizietu, lai būtu

tev līdzas, sargatu tevi, aprupetu un palīdzētu tev. It ka viņš tev nebūtu vīrs, bet sargs.

Vladimiram par izbrīnu, Herta tikpat kā neprotestēja.

—    Bet kā gan citādi? — viņa bija pārsteigta. — Protams, lai mani apsargātu un aprūpētu. Tāpēc jau viņš man ir vīrs.