Asteroīda gūstekņi

Ar šiem lociņiem nebija mazāka noņemšanās kā ar citroniem uz Zemes. Diena uz Mēness ir gara, kas zin, varbūt lokiem tas kaitīgi. Pirms gulētiešanas es logus aizsedzu. Gara ir arī Mēness nakts — lokiem tā nav parasta, tāpēc vajadzēja iedegt spuldzi. Dienas vidū sutoņa un karstums, nakts beigās — aukstums, te vajag laistīt, te atkal apsildīt.

Lociņi tomēr izauga. Sākumā neparko negribēja dīgt, bet tad auga griezdamies, tādi tieviņi tieviņi, taču garumā pāri manai galvai. Laikam tāpēc, ka, piemērojušies zemes smagumam, tie uz Mēness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepās kukurūzas garumā. Garša ne visai, — loki svaigj, asi, bet bez sulīguma un kožot šņirkst, kā ar smiltīm apķepuši.

Un tomēr patīkami. Ēdienam mums viss bija žāvēts un saldēts, svaigus zaļumus nebijām redzējuši kopš aizbraukšanas. Vitamīnus dzērām katru dienu, un tomēr tas nav tas.

Tā nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku šķīvīšos, aizdarīju ar sāli, etiķi, vārītiem kartupeļiem. Uz Zemes ēdnīcā tas būtu visvienkāršākais garnējums, bet uz Mēness — īstais svētku mielasts. Visu saliku uz paplātes, nesu uz ēdamtelpu… pēkšņi dzirdu — ēdamistabā ir Aņa ar ārstu, un starp viņiem notiek saruna.

Ārsts saka:

«Anna Mihailovna, man jums jāpaziņo, ka mums ir slimnieks.»

«Bet Marusja taču atveseļojas. Vai tad viņai sliktāk?»

«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»

«Kā lai es jums palīdzu, dakter? Jums vajadzēs pašam sevi dziedināt; ļaunākajā gadījumā pēc jūsu norādījuma varu jums uzlikt bankas.»

«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirīts,

kam pamatā avitaminoze. Uz Zemes tādas likstas ātri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augļiem. Bet ārstēt vajag laikus, citādi var rasties smagi sarežģījumi, pat paralīze.»

«Mīļais dakter, dariet visu iespējamo. (Es dzirdu, ka viņas balss dreb.) Izdariet visas analīzes, iztaisiet rentgenu, uzņēmumus noraidīsim pa radio, uz Zemes sanāks konsilijs.»

«Baidos, ka surogāti nelīdzēs. Vajadzīgi dabiskie vitamīni, ja saslimtu jūs, Anna Mihailovna, es uzstātu, lai tūlīt jūs sūta atpakaļ uz Zemi.»

Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.

«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»

Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Nesiet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri manai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā novārgšu tavu acu priekšā.

Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābbarību,» šis pateica.

Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomazgājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā maziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.

Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva noliktavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja nosauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.

Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķuzirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»

Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:

«Kā ar ūdeni?»

Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Zemes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš kilometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.

Kostja saka:

«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ganīju ledu.»

«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»

«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»

«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gādās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»

Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas atliku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.

«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.

«Nē, nebūs dārgi.»

«Nē, dārgi.»

«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»

Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas neēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.