Asteroīda gūstekņi

Bet jaukāks par visiem bija ārsts. Kompreses, slapjie aptinumi, mikstūras. .. baroja mani kā mazu bērnu ar karotīti, sēdēja atzveltnī pie gultas un snauda. Kļuva bāls, izkritās, zem acīm tumši loki… un acis tādas dīvainas. Es dzinu viņu projām, neiet. Viņš tik nosaka -— ārsts pie slimnieka gultas tikpat kā sargkareivis postenī. Viņu nomainīt drīkstot tikai cits ārsts.

Reiz pamodos naktī. Tā mēs runājām pa Zemes paradumam: guļamās stundas saucām par nakti. Patiesībā es iegūlu pēc «Mēness laika», vakarā, un, kamēr slimoju, bija tumšs. Tātad es pamodos. Istabā tumšs, ārā pa logu redzama Zeme, zilgana un spoža spoža. Logs met garas ēnas, kā tas ir mūsu mēnesnīcās. Skatos, ārsts sēž pie loga. Kaklu izstiepis, klausās. Kā tad, ārpusē kaut kas sprēgā. Es jau zināju, ka no aukstuma krāsa lobās. Pēkšņi sitiens, tāds īsti skaņš.

Vai tik nav meteorīts? Ārsts pielec kājās, tad atkrīt atzveltnes krēslā, seju rokām aizsedzis.

«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjēdzieties!»

Viņš nolaiž rokas, acis šaudās, seja bāla, kā nedzīva.

«Vai tev nav baigi, Marusja?»

«Kāpēc baigi?»

«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi notiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildinājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sanatoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mēnešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starpplanētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, lapaino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mēneši.»

Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:

«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīstamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismīgāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»

Viņš smagi nopūtās.

«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaidrāks un stiprāks.»

Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:

«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,

bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stāstīju.»

Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:

«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»

«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdināja, bet man jūs pats jāmierina. Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu labad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»

Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.

Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgojos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lociņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpostgalviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ārstam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.

Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kājām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, izņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sagatavot dāvanu ārstam.

Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem. Sarežģīti bija tikai tas, ka uz Mēness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grūtumi. Nav pat ūdens, to es ņēmu no tehniskajiem krājumiem. Tur mums ūdens bija tonnām, tā ka pāris spaiņu nav manāmi. Noderīgas augsnes uz Mēness arī nav, smilts un māla vietā it kā ar dzelzs skaidiņām pilni akmens putekļi. Kaļķu arī nav, laukšpatu Kostja man atnesa no četrdesmit kilometru liela attāluma. To špatu es sagrūdu piestā, sajaucu ar pelniem, ar visvisādiem virtuves atkritumiem, un tā man iznāca dēstiem augsne.

Nojēgšanās bija ari ar gaismu. Saule uz Mēness ir karsta, tās stari augiem kaitīgi. No debess Serjožas es izdibināju — viņš man to pastāstīja, ka logu stikls aizsargājot pret šiem stariem. Mūsu logiem bija kvarca rūtis, bet es paņēmu no Aņas sasistās pudelītes un novietoju tās starp logu un dēstiem.